Lai gan kopš Latvijas neatkarības pasludināšanas no PSRS šodien aprit jau 25 gadi, vienā jomā Latvija un pārējās Baltijas valstis ar Krieviju paliek gandrīz tikpat saistītas kā pirms 25 gadiem. Baltijas valstu energosistēmas joprojām strādā sinhroni ar Krievijas energosistēmu un to frekvenci uztur Krievija. Pirmais nozīmīgais solis, lai šo situāciju mainītu, tiks sperts tikai šī gada beigās, pabeidzot starpsavienojumu starp Polijas un Lietuvas energosistēmām. Tiesa, šis 500 megavatu savienojums ir tikai pirmā daļa Baltijas valstīm nepieciešamā apjoma, lai nodrošinātu to sinhronu darbību ar Eiropas valstīm. Tomēr, kā prognozē Lietuvas elektropārvades sistēmas operatora „Litgrid” vadītājs Daivis Virbicks, jau tam būs ietekme uz elektrības cenām reģiona, jo Polijā elektrība ir lētāka, nekā Latvijā un Lietuvā, tomēr dažkārt tā var būt arī iespēja papildus eksportēt mūsu ražotājiem:
„Polijā cena ir lielāka nekā Zviedrijā, tiesa, nedaudz, tikai vidēji par vienu vai diviem eiro, bet zemāka nekā Latvijā un Lietuvā. Tāpēc es teiktu, ka tā ir pa vidu starp Lietuvas vai Latvijas un Zviedrijas cenām. Tomēr, ja notiks tā, ka Zviedrijā ir ļoti zema cena un arī Lietuvā un Latvijā cenas nokritīsies zemākas nekā Polijā, tad elektrība var plūst arī Polijas virzienā. Tā, piemēram, ir iespējams, ja pieejams liels imports no Zviedrijas, kad Latvijā būtu pali, vai arī Igaunijā apjomīgi ražošanas apjomi no degakmens.”
Ilgtermiņā projekts ir nozīmīgs arī ar to, ka ir politiski sarežģītāks, jo Baltijas valstu energosistēmas ir cieši saistīts ir no Krievijas izolēto un salīdzinoši nelielo Kaļiņingradas reģionu. Kaļiņingradas jautājuma atrisināšana prasīs gan politiskas sarunas, gan arī tehniskus risinājums. Tomēr atbildot uz jautājumu, kādi varētu tehniskie risinājumi, Lietuvas enerģētikas ministrs Roks Masulis norāda, ka par tiem vēl lēmums nav pieņemts:
„Šobrīd vēl nē, mūsu tehniskie eksperti vēl turpina strādāt pie šī risinājuma, un es pagaidām vēl negribu apspriest dažādus iespējamos risinājumu, jo nekas vēl nav nolemts. Tomēr ir skaidrs, ka prioritāte jebkurā gadījumā būs gan sinhronais režīms, gan arī pietiekami droša energoapgāde Kaļiņingradas reģionam.”
Savukārt „Litgrid” vadītājs Daivis Virbicks prognozē, ka, iespējams, jautājums par Baltijas valstu un Kaļiņingradas tālāko energosistēmu sadarbību būs jārisina Eiropas Savienības un Krievijas sarunu līmenī.
„Kaļiņingrada ir viens no politizētākajiem jautājumiem, tāpēc varbūt sarunas un vienošanās būs jāmeklē nevis tiešās sarunās ar Krieviju, bet gan jau sarunās starp Eiropas Savienību un Krieviju. Tehnoloģiski – patiesībā pat nevajadzētu runāt par Kaļiņingradas izolāciju, tā vietā pareizāk būtu runāt par tehniski atšķirīgiem savienojumiem uz robežas starp Baltijas valstīm un Kaļiņingradu, asinhroniem savienojumiem. Kaļiņingrada nebūtu izolēta, un tā joprojām varētu saņemt gan balansēšanas un pat, ja vajadzīgs, pārvaldīšanas pakalpojumus no Krievijas kontinentālā tīkla caur Baltijas valstu sistēmu, bet jau ar asinhroniem savienojumiem,” saka Virbicks.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Lietuvas – Polijas elektropārvades starpsavienojuma projekts līdz šim ir ritējis tik gausi, ir nevienmērīgais izmaksu sadalījums starp valstīm, salīdzinoši mazāka ieinteresētība no Polijas puses un dažkārt sarežģītās abu valstu attiecības. Lietuva projekts izmaksās vien 150 miljonus eiro, savukārt Polijai – aptuveni 430 miljonus eiro, un galvenais iemesls tam ir salīdzinoši vājāks elektropārvades tīkls Polijas pierobežas teritorijā.
