Fiksētās un mainīgās cenas līgumi
Patērētās elektrības gala cena pārtapt rēķinā pašlaik var trīs dažādos veidos. Mājsaimniecībās izplatītākie ir fiksētas cenas līgumi, kādus noslēguši 60% no visiem klientiem.
Fiksēta cena ir nemainīga līguma periodā, tipiski tie ir 12 vai vairāk mēneši. Turklāt cena nemainās neatkarīgi no tā, kad elektrību lieto – darba dienā, naktī, rīta stundās vai brīvdienās. Līdz ar to nav vajadzības sekot cenu izmaiņām un pielāgot paradumus. Tas rada stabilitāti izmaksu prognozējamībā un pasargā gadījumos, kad cena biržā aug. Taču nedod iespēju ietaupīt, ja biržā cena samazinās.
Kopš elektrības cenas sāka kāpt debesīs, fiksētas cenas līgumu kļuvis vairāk. Aptuveni tāds pats skaits jeb 16% mājsaimniecību paliek pie līgumiem, kuros cena veidojas pēc notiekošā biržā.
Mainīgas cenas jeb biržas līguma gadījumā būtiski ieguvumi ir tiem, kas lielāko daļu elektrības tērē naktīs no plkst.23 līdz plkst.6 vai brīvdienās jebkurā diennakts stundā un kuru enerģijas patēriņš ir virs 400 kilovatstundām mēnesī. Biržas cena ir izdevīgāka ilgtermiņā. Piemērojot savus patēriņa paradumus biržas cenai, ir iespējams samazināt rēķinu. Taču visu laiku jāseko situācijai biržā, turklāt cena var būt ilgstoši augsta.
Universālais pakalpojums
Un trešais ir tā sauktais universālais pakalpojums. Tas piemērots tiem, kas paši nav izvēlējušies tirgotāju. Šajā gadījumā maksa ir fiksēta 12 mēnešiem. Parasti tas ir dārgāks, jo tirgotājam tas nozīmē pienākumu sniegt pakalpojumu par fiksēto cenu, pat ja cenas biržā krasi mainās.
Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) vecākais tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš skaidroja, ar ko universālais pakalpojums atšķiras no fiksētā: “Universālais pakalpojums ir jāpiedāvā visiem, un tajā norādītā cena ir fiksēta uz gadu. To nedrīkst mainīt gada laikā.” Turklāt patērētājam nedrīkst piemērot sodu, ja viņš no universālā pakalpojuma atsakās.
Kādu pieeju izvēlēties?
Bet kādu līgumu mājsaimniecībām izvēlēties? Āboltiņš diplomātiski atbildēja, ka tas katram jāpēta pašam. Bet, piemēram, ar patēriņu zem 200 kilovatstundām mēnesī izvēlēties mainīgu cenu nebūšot īpašas jēgas, jo potenciālie ieguvumi varētu būt salīdzinoši niecīgi.
Līdz būtiskajam cenu kāpumam daudzi izvēlējās maksāt pēc biržas cenas, taču daļa patērētāju kļuvuši piesardzīgāki vai nav gatavi mainīt savus paradumus tik lielā mērā, lai tas ietekmētu rēķinu. “Nav iespējams apsolīt, ka biržas cena būs izdevīgāka nekā fiksētā cena. Tas ir atšķirīgi no iepriekšējiem sešiem gadiem, kad biržas cena bija izteikti izdevīgāka nekā fiksētā cena,” norādīja SPRK eksperts.
Turklāt arvien biežāk vērojams, ka pīķa brīdis ar rekordcenu ilgst nevis vienu stundu, bet pat trīs stundas no vietas. Tāpēc grūtāk pielāgoties ar elektrības taupīšanu.
Sūdzas par noslēgtajiem līgumiem
Līdz ar būtisko cenu kāpumu cilvēki sākuši sūdzēties arī Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC).
Daudziem lielie rēķini likuši beidzot ielūkoties parakstītajos līgumos. Taču pamatotu sūdzību ir maz.
“Piemēram, ja noslēgts līgums par fiksēto cenu, bet cenas tomēr tiek paaugstināta. Tāpat, ja netiek piemērota atlaide, kas pienākas aizsargātā lietotāja statusa īpašniekiem. Tāpat līgumsodi par līgumu izbeigšanu – [interesējas,] cik tas ir likumīgi. Par biržas cenām – vai ir pareizi aprēķinātas,” pastāstīja PTAC pārstāve Sanita Gertmane.
Tomēr neviens elektrības tirgotājs nav izpelnījies patērētāju tiesību sargu sodu. Visbiežāk līguma noteikumi ir korekti, taču tos nākas izskaidrot cilvēkiem.
