Augstkalnes pagasta zemniece Inta Ivanova saka – vienotais platību maksājums viennozīmīgi attiecas uz ražojošo zemnieku. „Nav godīgi, ja mēs ar appļāvēju saņemsim vienādi. Jo es ražošanā ieguldu lielus līdzekļus (..) Ražojošajam jāpērk degviela, ķīmiskie minerālmēsli un jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Ja 10 gadus atpakaļ es maksāju par saviem 114 ha 237 latus, tad šogad 1600 latus," saka Ivanova.
Latvijas lauki ir stipri neviendabīgi – piemēram, Auru pagastā 80 hektāri zemes stāv neapstrādāti jau gadus piecus, īpašnieks tos ne appļauj, ne arī pārdod. Daudzviet jaunieši grib saimniekot, bet zemes trūkst. „Nav zemīte, mēs no savas īpaši nodalījām meitai, dēlam," norāda Ivanova. „Cenas ziņā zeme arī dārga, bet jaunie jāatbalsta," pauž Aleksandrs Ivanovs.
Ivanovu ģimenes jauniešiem laimējies ar vecāku atbalstu, bet ir daudz jauno ģimeņu, kas gribētu saimniekot laukos, bet nav ne starta kapitāla, ne arī zemes. Zemes īpašnieki, kuri neko neražo, bet veic tikai appļaušanu, arī varētu pretendēt uz vienoto platības maksājumu, bet tikai tādā apjomā, kas kompensē šīs pļaušanas izmaksas, uzskata Zemnieku saeima. „Tālāk ir ražojošā lauksaimnieku daļa, kas sastāv gan no lieliem, gan no maziem – dažāda veida struktūras – lopkopība, graudkopība, strausu audzēšana, un viņi savu produkciju pārdod tirgū. Ražojošie lauksaimnieki var pretendēt gan uz vienoto platību maksājumu, gan uz lauku attīstības plāna naudām. Ja šādā veidā mēs varētu sastrukturizēt zemes apsaimniekošanu, tas būtu korekti
Taču kaut kas, iespējams, iet greizi. Statistika rāda, ka no 2005. gada saimniecību lielums palielinās, nodarbināto skaits samazinās un ik gadu 10 000 saimniecību likvidējas," uzsver Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.
Latvijai ir jāatrod kāds izlīdzinātāks ceļš, jo mēs patlaban attīstāmies divos ātrumos – ir veiksmīgi un gudri saimnieki, strauji izmanto iespējas un paliek aizvien stiprāki, un jaunie grib nākt iekšā šajā biznesā un viņu iespējas ir ierobežotas. Un šeit ir nepieciešama izlemšana par to, kur mēs vairāk to spēku liekam un kam visvairāk ir vajadzīga palīdzība," norāda Lauku konsultāciju centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimmermanis.
Būtisks kritērijs, kā atzīst Cimmermanis, ir fakts, lai cilvēki domātu ne tikai par naudu, ko viņi dabūs par savu hektāru, vai par savu govi, bet kā tālāk kopumā virzīsies lauku attīstība. Par to diskusijas vēl turpinās.
