Ja valdība neķersies klāt pie tālākos plauktos noliktajām strukturālajām reformām, tālāko izaugsmi nodrošināt būs grūti.
Lejupslīdošas tendences Latvijas eksportā jau vērojamas kopš maija. Izņēmums nav bijis arī jūlijs, kad eksporta vērtība samazinājusies par trim procentiem. Visvairāk sarucis Latvijas kokrūpniecības produktu, metāla izstrādājumu un pārtikas eksports.
Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijas Banka jau kārtējo reizi samazinājusi šā gada izaugsmes datus.
Secinājums - Latvijas eksportam nav vilktspējas, jo aizvien eksportējam produktus ar mazu pievienoto vērtību.
“Varētu teikt, ka mēs esam iestrēguši inovāciju sausuma periodā, kad nav jaunu produktu, kas spētu panākt šo lielo eksporta produktu vilkmi,” skaidro Latvijas Bankas ekonomists Igors Kasjanovs.
Viņš spriež, ka “tas ir konsekvents rezultāts valsts politikai un uzņēmumu politikai – ieguldījuma trūkums zinātnē un attīstībā”.
“Tas nav tikai valsts ieguldījums zinātnē, bet gan pašu vēlmei attīstīties,” iebilst ekonomists.
Kasjanovs neslēpj – vairāki Latvijas uzņēmumi šobrīd nonākusi pašapmierinātības stadijā, savukārt citiem aizvien ir izteiktas bailes no riska.
Vairāki Latvijas Televīzijas aptaujātie ekonomisti gan norāda – velns nav tik melns, kā to mālē.
Proti, eksporta samazināšanās naudas vērtībā nebūt nenozīmē, ka krītoši ir kopējie apjomi, turklāt kritumu līdz šim spēcīgākajās eksporta nozarēs kompensē pakalpojumu eksporta pieaugums.
Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš skaidro, šobrīd līdz ar naftas cenu kritumu, cenas krīt arī pārējiem resursiem un precēm, tostarp koksnei, metāla izstrādājumiem un pārtikai.
“Jāskatās eksports ir plašāk, jāņem talkā arī pakalpojumi. Pakalpojumos mēs redzam labu dinamiku, atskaitot transportu. IT, zvanu un servisa centri, tur ir labs pieaugums. Tādējādi kopējais pakalpojumu eksporta pieaugums ir plus 12% šogad. Es domāju, ka tur arī šogad ir tā lielākā izaugsme,” saka Āboliņš.
Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks atzīst - šobrīd Latvijas eksportspēju arvien vairāk ietekmē konkurētspējas mazināšanās – algas atsevišķos tautsaimniecības sektoros aug straujāk par darba ražīgumu.
“No ekonomistu viedokļa tas sāk iezīmēt pusmūža krīzi jeb tā saukto vidējā ienākumu līmeņa slazdu,” saka Kazāks.
“Zināmu līmeni ražīgumā sasniedz, bet lai pelnītu vairāk, ražīgumam ir jāsasniedz kaut kas vairāk. Tas ir grūti. Ne visas ekonomikas to var. Kamēr mūsu ražīgumu līmenis ir zems, izaugsme iespējama strauja. Bet, ja mēs paliekam sarežģītāki, jaunās lietas radīt ir grūtāk,” skaidro Kazāks.
Te pie vainas neesot tikai paši uzņēmēji. Krīzes gados cerīgi sāktās strukturālās reformas tagad jau kuro gadu guļ atliktas tālākos plauktos. Tomēr, ja netiks atrisinātas problēmas izglītības un tieslietu sistēmā, mazināta ēnu ekonomika, uzņēmēju piesardzība pret tālākām investīcijām un izaugsmi paliks liela.
Tad Latvijai draud līdzīgs scenārijs kā kādreizējiem Austrumeiropas ekonomikas flagmaņiem Čehijai un Ungārijai, kuras tā arī nespēj pārvarēt 75% ienākumu līmeni no attīstīto Eiropas valstu vidus.
