Ģimene saimniekošanu sāka 1995. gadā ar zemnieku saimniecības "Vacuļevas" izveidošanu, uz kuras bāzes viss arī tapis. Pēc augstskolas beigšanas 2010. gadā ģimeni un savu saimniecību "Alas" izveidoja arī Franča dēls Dmitrijs. Šopavasar saimniecībā ar rapšiem un graudaugiem ir apsēti lauki vairāk nekā 3 500 hektāru platībā. Ir saimniecībā arī zemes gabali, kas tiek atmežoti un atgriezti lauksaimniecībā, stāstīja Dmitrijs.
"Mums ir 300 hektāru zemes, ko mēs nomājam no zviedriem, tie atrodas aptuveni 24 kilometru attālumā no saimniecības. Pārējie zemes gabali atrodas tuvāk – līdz 20 kilometru rādiusā. Tēvs ir pircis zemi no visiem, kas piedāvā, tai skaitā dāņiem un aizpagājušajā nedēļā – arī no zviedriem," teica saimnieks.
Tēva saimniecība jau ir izsmēlusi visu Eiropas naudu, kas ir bijusi atļauta līdz 2020. gadam. Savukārt Dmitrija saimniecībā tiek būvēta kalte. Angāra, garāžu, novietnes un ofisa būvniecību plānots sākt septembrī, ja būs labs gads un laba raža.
Saimniecībā ir uzbūvēta arī viena no lielākajam kaltēm Baltijā. "Tēvs to būvēja ar domu, lai nevajadzētu strādāt naktī. Bija doma sākt kaltēšanu astoņos no rīta un astoņus vakarā – pabeigt. Tādēļ kalte tika būvēta ar rezervi. Slapjajā 2017. gadā tai gan nācās strādāt arī naktīs, taču visu, ko nokūlām, mums izdevās arī izkaltēt un pārdot," klāstīja Dmitrijs.
Zemnieks uzsvēra, ka tāda mēroga saimniecībām, kāda ir viņiem, ļoti svarīgs ir arī pašvaldības un valsts atbalsts, tai skaitā ceļu infrastruktūras uzlabošanā.
Pavasaros un rudeņos uz grants ceļiem tiek izliektas transportlīdzekļu masu ierobežojošas zīmes, kā rezultātā nav iespējams legāli izvest graudus un ievest minerālmēslus.
"Te ir sava veida strupceļš. It kā pašvaldība arī gribētu uztaisīt labākus ceļus, bet viņi to reāli nevar izdarīt, jo gar mūsu saimniecību iet valsts ceļš, kur mēs regulāri esam rakstījuši gan uz ministriju, gan “Valsts ceļiem”, taču nekādu izredžu mums šobrīd nav. Pagasts it kā būt gatavs pārņemt to ceļu no valsts, bet tas nenotiek. Piemēram, kaltes izveidē mums ir ieguldīts miljons eiro. Tad uz miljonu pašvaldība varētu uztaisīt ceļu. Bet pašvaldība to nevar izdarīt, jo tas ir valsts ceļš," teica saimnieks.
Dmitrijs ir neizpratnē par noteikumiem, uz kādiem var tikt piesaistīts finansējums ceļu infrastruktūras uzlabošanai.
"Ja mēs jau esam radījuši 40 darba vietas, tad kādēļ mums vēl kaut kas būt jārada, jo patlaban svarīgi ir noturēt esošās darba vietas. Ne velti mēs strādājam un kurinām Krāslavu, Lietuvu. Mums ir šķeldas ražotne diezgan liela līdz 40 000 kubikmetru gadā. Ar to mēs arī noturam tos darbiniekus un pilnu gadu viņi saņem lielas algas. Algas dēļ pēdējos desmit gados no mums neviens darbinieks nav aizgājis," stāstīja zemnieks.
Uztraukusies par situāciju ar ceļiem ir arī Indras pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne. "Piedrujā ir ceļš uz krīzes robežas un tagad valsts nodos šo ceļu pašvaldībai. Ja viņi nespēj to ceļu sakārtot, vai tad pašvaldība to spēs.
Mums taču nav nedz tehnikas, nedz arī līdzekļu. Tās ir muļķības. Ceļš ir jānodod kopā ar līdzekļiem un tehniku, tad jau mēs varam kaut ko ņemt pretī.
Savulaik, kad nāca lielā apvienošanās, Krištopāns savulaik solīja, ka līdz katra pagasta centram būšot noasfaltēts ceļš. Un kur viņš ir? Robežnieki ir vienīgai s pagasts no Krāslavas 33 kilometri, kur 20 kilometrus nav asfalta. No tiem laikiem, kad taisīja asfaltu, no Vaivodiem līdz Indrai palikuši četri kilometri, nav uzlikts asfalts, nu tas ir apsmiekls."
Savulaik ticis solīts arī gar valsts robežu izveidot rokādes ceļu, taču arī šis solījums nav ticis izpildīts. "Atbrauca tie kungi, Robežniekos sporta laukumā nosēdās ar helikopteru, izbraukāja, izstaigāja, un atkal sēdās un aizlidoja. Lai viņi izbrauc tos ceļus ar mūsu transportu," teica Gabrusāne.
Vietējās pagasta pārvaldes vadītāja uzsvēra, ka šī un daudzas citas problēmas viņai un citiem pierobežā dzīvojošiem cilvēkiem ir ļoti sasāpējušas, un tām beidzot ir nepieciešams rast risinājumu.
