Agrāk zemniekiem piederošā piena pārstrādes ražotne “Latvijas piens” ir vācu koncerna gādībā jau teju trīs mēnešus.
Jaunais vairākuma akcionārs investīciju apjomu un darījuma summu arvien patur komercnoslēpumā, taču šajā laikā ražotnē jau kāpināta pārstrādes jauda.
Valdes priekšsēdētājs Jānis Vaivods klāsta, ka šobrīd dienā pārstrādā par 100 tonnām piena vairāk, nekā sākot darbu uzņēmumā.
“Mēnesī saražojam līdz 800 tonnām siera. 90% eksportējam uz Eiropu. Mūsu siers iet uz Itāliju, Grieķiju, Bulgāriju. “Latvijas piens” strādā diennakti, septiņas dienas nedēļā, tā kā rūpnīca ir maksimāli nodarbināta, bet, lai palielinātu esošās jaudas, vajadzīgas vēl investīcijas. Tiesa gan, nav jāpaplašina pati rūpnīca,” norāda Vaivods.
Nākamgad līdz ar papildu investīcijām ''Latvijas piens'' plāno pārstrādāt jau 400 tonnas piena dienā, kas būtu maksimālā ražotnes jauda. Vaivods atzīst, ka konkurence pārstrādātāju vidū ir dabiska parādība, bet jaunu piena piegādātāju un zemnieku piesaisti tas nebremzējot, jo Latvijā arvien zemnieki saražo vairāk piena, nekā pārstrādā:
“Mums pa šiem dažiem mēnešiem, kopš strādājam, jau ir izveidojusies diezgan stabila piegāde no tiem zemniekiem, kas mums piegādā pienu. Sākumā pārstrādājām 120-150 tonnas dienā, bet tagad jau pārstrādājam 250 tonnas. Mums ir dažādi piena piegādātāji, ir arī nākuši jauni klāt, ir kooperatīvi, ir individuālās lielās piena saimniecības un vēl arī uzņēmumi, kas nodrošina savākšanu no mazajām zemnieku saimniecībām.''
Piena lopkopis Agris Ludrihsons “Latvijas pienam” nodod pienu kopš pirmsākumiem. Šobrīd ar kooperatīvu “Piena loģistika” uz ražotni Jelgavā kopumā nogādā 50 tonnas piena dienā. Zemnieks vērtē, ka pēdējo mēnešu laikā turp nogādātais apjoms no šī kooperatīva ir dubultojies. Vēl kooperatīvs pienu nodod arī igauņiem.
“Mēs devām pa kravai, tagad dodam divas kravas, tas ir saistīts ar jauno īpašnieku, jo tā samaksas politika ir laba un mums nav problēmu. Es domāju, viņi ir nopietni spēlētāji Latvijas tirgū, un es zinu, ka zemnieki, ar ko man sanācis runāt, uz to skatās cerīgi,” komentē Ludrihsons.
Savukārt kooperatīva „Pienupīte” vadītāja Mirdza Feldmane vērtē, ka uzņēmumam tomēr būs jāiegulda darbs zemnieku piesaistē, kāpinot pārstrādi, jo patlaban daudzi piena lopkopji arvien ir vairāk piesardzīgi
nekā cerīgi, ja runa ir par ražotni “Latvijas piens”. Arī Feldmanes kooperatīvs, kas šobrīd sadarbojas arī ar Lietuvu, apsver sadarboties ar “Latvijas pienu” nākotnē.
““Latvijas piena'' piedāvātā cena nav no tām augstākajām, ko pārstrādē piedāvā. Zemniekiem ir brīva izvēle, bet lielākoties viņi skatās uz stabilitāti, lai nauda tiktu maksāta regulāri. Tas ir svarīgi, jo arī zemniekam uz parāda neko nedod.
Tāpat zemnieki kopumā Latvijā tagad izvairīgi skatās uz visu jauno, jo cilvēki ''Latvijas pienā'' pazaudēja lielas piena naudas. Pagaidām par viņiem saka, ka maksā regulāri un tur cenu; ja manīsim, ka iet uz priekšu, arī kooperatīvs uz sadarbību raudzīsies pozitīvi. Cerams, tas būs veiksmes stāsts, kas beidzot izdosies,” komentē Feldmane.
Līdz ar investora ienākšanu “Latvijas pienam” vairs nav finansiālu saistību par saņemto valsts galvojumu. Pēc darījuma ar vācu kompāniju viens no vēl akcionāru vidū palikušajiem piena kooperatīviem ”Latvijas piena” ražotnē ir “Dzēse”.
