ĪSUMĀ:
- Pērn vairāk pieaudzis siera, sūkalu produktu, vājpiena un industriālo piena produktu eksports.
- Galvenie noieta tirgi – Lietuva, Polija, Vācija un Apvienotā Karaliste; vietējais tirgus stabils ar tendenci samazināties.
- Attiecībā uz piena iepirkuma cenām tirgus ir stabilizējies; Latvijā vidējā cena – 30 centi par kilogramu; ES – 35 centi.
- Izslaukuma apjoms pieaudzis – tas nozīmē, ka efektivitāte pieaug. Tomēr Latvijas piena ražotājiem ir, uz ko tiekties.
- LPCS: Latvijā ir 6 000 piena ražošanas saimniecības, kamēr Igaunijā līdzīgu apjomu pienu saražo 600 saimniecības.
- Pērn 180 saimniecības Latvijā beigušas nodarboties ar piena ražošanu; liela daļa no tām mainījušas darbības virzienu.
Eksporta tirgus augošs, vietējais – mazinās
"Pagājušā gada 11 mēnešos esam pārdevuši eksportā piena produktus vairāk nekā aizpagājušā gadā kopumā, un tie ir 147 miljoni eiro, par ko produkcija ir pārdota ārpus valsts. Latvija eksportē arī svaigpienu gan uz Poliju, gan pārsvarā uz Lietuvu. Šis apjoms 2019. gadā, salīdzinot ar 2018. gadu, ir nedaudz samazinājies. 37% no kopējā izslauktā piena tiek izvests uz Lietuvu, un pārējie 63% paliek Latvijā, kas tiek pārstrādāts dažādu produktu veidā. Aptuveni puse no šiem 63% tiek pārstrādāta produktos, ko realizējam vietējā tirgū, un otra puse eksporta tirgos," stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) vadītājs Jānis Šolks.
Eksportā pārdošanas apjoms 2019. gadā visvairāk pieaudzis sieram, sūkalu produktiem, vājpienam un industriālajiem piena produktiem. Enkura valstis ir Lietuva, Polija, Vācija, kā arī Apvienotā Karaliste.
Vietējais tirgus ir stabils, bet ar tendenci samazināties, jo mūsu tirgu iekaro arī Igaunijas, Lietuvas un Polijas piena produktu ražotāji.
Piena pārstrādes uzņēmuma "Food Union" mārketinga vadītāja Ieva Ražinska stāsta, ka uzņēmums pēdējā gada laikā visvairāk ražo pienu, kefīru un skābo krējumu. Šie produkti arī visbiežāk nonāk uz Latvijas iedzīvotāju galda un izmaiņas pieprasījuma ziņā ir minimālas. No pieprasījuma troņa jau daudzus gadus nav izdevies gāzt arī biezpiena sieriņus. Nedaudz mazāk nekā iepriekšējos gadus Latvijas iedzīvotāji patērē margarīnu, bet kopumā piena produktu izvēlē pieturas pie pārbaudītām vērtībām.
"Man šķiet, ka latvietis ir vairāk konservatīvs, kas attiecas uz pamata piena grupu – pienu, krējumu, biezpienu, un vairāk eksperimentētājs, kas attiecas uz jogurtiem un, protams, saldējumu," saka Ražinska.
Aptuveni 10% no apgrozījuma uzņēmums eksportē. Tuvākie tirgi tepat kaimiņzemes – Lietuva un Igaunija. "Mēs eksportējam arī uz Skandināvijas valstīm, ASV un pat uz Austrāliju. Bet kā lielākie eksporta tirgi ir Azerbaidžāna, Ukraina un Lielbritānija," klāsta "Food Union" pārstāve.
Piena iepirkuma cenas nedaudz augstākas
Savukārt attiecībā uz piena iepirkuma cenām tirgus ir stabilizējies, norāda Lauksaimniecības datu centra (LDC) direktora vietniece Erna Galvanovska.
"2019. gads ir bijis nedaudz labāks par 2018. gadu, kad vidējā piena iepirkuma cena bija 29 centi [par kilogramu], un 2019. gada vidējā piena iepirkuma cena ir 30 centi [par kilogramu]. Starpība, protams, ir ļoti minimāla, bet katrā gadījumā tas ir pozitīvs rezultāts. Protams, mēs vēl neesam sasnieguši Eiropas Savienības vidējo rezultātu – 2019. gadā vidējā piena iepirkuma cena bija 35 centi," skaidro Galvanovska.
Latvijā pastāv piena iepirkuma cenas atšķirība starp saimniecībām, un to ietekmē dažādi faktori, piemēram, piena ražotāja noslēgtā līguma nosacījumi ar pārstrādātāju, kā arī piemaksas par piena kvalitātes rādītājiem.
"Decembrī maksāja par labākās kvalitātes pienu 38 centus, kas ir ļoti laba cena un pārsniedz Eiropas Savienības vidējo samaksu. Zemāka piena iepirkuma cena bija 22 centi. Šī starpība ir ievērojama," atzīst Galvanovska.
LPCS vadītājs Jānis Šolks informē, ka 2019. gadā 180 saimniecības beigušas nodarboties ar piena ražošanu, arī ganāmpulku skaits ir sarucis. Bet labā ziņa ir tā, ka izslaukuma apjoms pieaudzis un tas nozīmē, ka efektivitāte pieaug. Tomēr Latvijas piena ražotājiem ir, uz ko tiekties.
"Igaunija saražo nedaudz mazāk piena kā Latvija, bet to izdara ar 600 saimniecībām. Mēs līdzīgu apjomu saražojam ar vairāk nekā 6 000 saimniecībām. Efektivitāte Igaunijā, salīdzinot ar Latviju, vēl ir neizmērojamā attālumā," uzskata LPCS vadītājs.
Galvanovska skaidro, ka ne visas saimniecības beigušas darbu. Liela daļa mainījušas darbības virzienu, un tas ir pozitīvi. "Ir atteikušās no piensaimniecības un pārgājušas uz gaļas ražošanu, jo ir krietni pieaudzis gaļas ražojošo saimniecību skaits. Protams, ir arī saimniecības, kas vispār ir pārtraukušas savu darbību dažādu iemeslu dēļ."
Viens no tiem: nenotiek paaudžu maiņa un saimniecību īpašniekiem, dodoties pensijā, nav kam atstāt savu piena ražošanas biznesu. Nereti šādos gadījumos saimnieki izlemj saimniecību likvidēt.
Labi pastrādāts un pasaules tirgos sokas
Eksporta rādītājus Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) vadītāja, asociētā profesore Ingūna Gulbe skaidroja ar diviem iemesliem. Pirmkārt, labi strādājuši Latvijas uzņēmēji – sākot no zemniekiem līdz pārstrādātājiem un tirgotajiem pasaules tirgos.
“Mūsu piena ražotāji – zemnieki – strauji modernizējas, attīstās. Izslaukums no vienas govs pieaug ļoti strauji. Ganāmpulki kļūst lielāki, efektīvāki, ar lielākiem izslaukumiem. Līdz ar to arī piena izejvielu var piegādāt kvalitatīvu, labāku, ērtāku. Pārstrādātāji domā, ko darīt – piedalās izstādēs, brauc misijās, meklē savus tirgus,” sacīja Gulbe.
Otrkārt, mainījusies situācija pasaules tirgos – ES pērn ir ļoti labi eksporta rādītāji, Ķīna palielinājusi importu no Eiropas. “Viņi tur cīnījās ar Ameriku. Un kamēr tas [tirdzniecības] karš tur notika, tikmēr Eiropas kompānijas un arī Latvijas piena produkti šo tirgu ieņēma,” skaidroja Gulbe.
Vienlaikus viņa atzina, ka aizvien vājākais posms piena nozarē ir pārstrāde. Tajā esot divi lieli, labi spēlētāji, kas ar industriāliem produktiem var iet eksporta tirgos: “Preiļu siers” un “Latvijas piens”.
