Aizdomas par apzinātu līdzdalību naudas atmazgāšanā krīt uz arvien jaunām un jaunām bankām, tostarp tādām, kas allaž lepojušās ar saviem augstajiem standartiem. Banku interešu pārstāvji apgalvo, ka pie vainas ir ne tikai banku vēlme nopelnīt, bet arīdzan vienotas pieejas trūkums. Tādēļ esot iespējamas situācijas, kad darījumi, kas vienā valstī atbilst visām prasībām, citur tiek kvalificēti kā naudas atmazgāšana. Šomēnes ar ziņojumu par nepieciešamajiem uzlabojumiem cīņā pret netīro naudu klajā nāks Eiropas Parlamenta īpašā komiteja.
„Eiropas Parlaments varētu aicināt Eiropas Komisiju un dalībvalstis uz daudz stingrāku nostāju. Eiropas Komisijas pārstāvji saka: „Mēs darīsim visu, kam piekrīt dalībvalstis.” Dalībvalstu viedokļi ir gana dažādi, un tā ir nozares loma – aicināt visu valstu valstis vienādi saprast šo problemātiku," norāda Latvijas Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētāja Sanda Liepiņa.
Viņa stāsta, ka, risinot jautājumus, kas saistīti ar Latvijas banku reputāciju, secināts, ka pašreizējais regulējums ir nepietiekams apstākļos, kad liela daļa naudas plūsmu ir starptautiskas. Līdzšinējie mēģinājumi „aizlāpīt” robus esot nepilnīgi.
„Pagājušā gada nogalē un šā gada sākumā Eiropas Centrālā banka aicināja visas eirozonas dalībvalstis un uzraugus parakstīt memorandu ar Eiropas Centrālo banku, lai viņi varētu sniegt informāciju, kas ir vajadzīga uzraudzības funkcijas veikšanai,” teica Liepiņa.
Daļēji tas esot saistīts ar faktu, ka naudas atmazgāšanas jautājumus patlaban regulē Eiropas Savienības direktīvas, kuras katra dalībvalsts piemēro atšķirīgi. „Divdesmit astoņas valstis katra savā veidā šo direktīvu ir ieviesušas. Ir diezgan liela atšķirība prasībās, kas ir jāizpilda „zini savu klientu” vajadzībām un informācijas apmaiņai starp finanšu sektora dalībniekiem, kā arī finanšu sektora dalībniekiem un uzraugiem,” norāda Liepiņa.
Turklāt atšķiras ne tikai normatīvajos aktos noteiktās prasības, bet arī dažādās valstīs izveidotie uzraudzības mehānismi.
„Nav arī vienota uzrauga noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumos, un šī kopējā bilde neveidojas. Katrā valstī ir nedaudz savādāk organizēta uzraudzība, dažādas iestādes ir par to atbildīgas, uzraudzība par atsevišķiem uzņēmumu veidiem un nozarēm arī nav nekādā veidā kopīgota. Savukārt finanšu plūsmas ir vismaz reģionālas un globālas," atzina Liepiņa.
Īpaši aktuāla šī problēma esot tā dēvētajām mazajām valstīm, piemēram, Latvijai. „Strādājot kopējā Eiropas tirgū, mēs diemžēl nekad nespēsim apkarot šādas plūsmas, jo mēs vienmēr redzēsim par maz no kopējām plūsmām, lai spētu efektīvi apkarot," pauda Liepiņa.
Naudas atmazgāšanas skandālos iekūlušās arī bankas, kas iepriekš lepojušās ar savu reputāciju. Zviedrijā nesen sākta izmeklēšana par „Swedbank” līdzdalību nauda atmazgāšanas darījumos, kas organizēti caur „Danske Bank” struktūrvienībām Baltijas valstīs. Bijušais „Swedbank” valdes priekšsēdētājs Māris Mančinskis gan arvien ir pārliecināts, ka darījumi, kas, visticamāk, notikuši caur Igaunijas „Swedbank”, atbilduši tobrīd noteiktajām prasībām.
„Tie piemēri noteikti ir diezgan veci. Tie noteikti nav 2016., 2015. vai 2013. gada piemēri. Tie ir ievērojami vecāki,” teica Mančinskis. Viņš uzskata, ka pirms desmit gadiem notikušus darījumus nevar vērtēt ar šā brīža prasību mērauklu:
„Pēdējo padsmit gadu laikā ir ļoti mainījušās prasības naudas atmazgāšanas pretdarbībai. „Swedbank” visos laika periodos ir atbildusi šīm prasībām, bet 2006. vai 2007. gada prasības ir ievērojami atšķirīgas no 2019. gada prasībām. Vienmēr bija svarīgi, lai banka zinātu klienta reālo biznesu, zinātu, kas ir reālie īpašnieki, dokumentētu viņu naudas izcelsmes avotus. Bet šodien tās prasības tieši attiecībā uz dokumentāciju ir vēl daudz stingrākas,” akcentēja Mančinskis.
Lūgts komentēt iemeslus, kādēļ pirms dažiem gadiem „Swedbank” izpelnījās 1,4 miljonus eiro lielu sodu, Mančinskis uzsver – tas nav bijis saistīts ar reāliem darījumiem. „Nekāda naudas atmazgāšana netika konstatēta, tika konstatētas uzraudzības sistēmas nepilnības. Sistēmai būtu bijis jābūt labākai,” norādīja Mančinskis.
Atteikšanās no nerezidentu un šaubīgu klientu apkalpošanas ir galvenais iemesls, kādēļ finanšu un apdrošināšanas nozares kopapjoms pērn samazinājās par 7%. Lielākoties tas skaidrojams ar komisijas naudas ienākumu samazinājumu.
Likumiski cīņa pret naudas atmazgāšanu lielā mērā ir sakārtota, bet jautājums esot par to, kā direktīvas tiek ieviestas praksē. Problēma tā, ka normas netiek piemērotas vienādi visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, intervijā Latvijas Radio sacīja Saeimas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas vadītājs Gatis Eglītis (Jaunā konservatīvā partija).
Tāpat netiekot piemēroti cietumsodi. Eglītis norādīja – ja Eiropā kāda banka tiek pieķerta neskaidros darījumos, seko vienošanās ar uzraugu, banka samaksā sodu, taču nav tālāku darbību. Šie sodi esot samērā mazi, salīdzinot ar kopējo naudas apgrozījumu.
Tāpat deputāts mudina skatīties Eiropas Savienības Prokuratūras virzienā un paplašināt tās mandātu, lai veiktu kriminālvajāšanu arī naudas atmazgāšanas noziegumos.
