“Ar investīcijām saprotot visus ieguldījumus, ko Latvijas uzņēmumi un Latvijas valdība veic ekonomikā, kapitāla uzkrāšanā, tad, atskatoties uz pēdējo desmitgadi, investīciju jomā situācija nav bijusi spoža. Redzam, ka pēdējo gadu laikā kopš pēdējās finanšu krīzes, kas pasauli un Latviju skāra 2008. un 2009.gadā, (..) investīciju apjoms ekonomikā ir būtiski samazinājies,” sacīja Rutkaste.
Savukārt investīciju apjoms nav būtiski mainījies, kas Covid-19 radītājā krīzē nav slikti.
Taču, raugoties ilgākā laikā, situācija neesot laba. Pamatā problēma ir privātajā sektorā, kur investīcijas ir stagnējušas. Viens no iemesliem tam ir ļoti vāja kreditēšana, norādīja eksperts.
“Tieši uzņēmumiem banku kredītportfelis ir faktiski laika gaitā mazinājies. Atmaksāti kredīti ir vairāk, nekā izsniegti no jauna, un šobrīd Latvijā tas kredītportfelis ir zems,” sacīja Rutkaste.
Turklāt, ja Latvijā kreditēšana būtu augusi līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā, tad investīcijas varētu būt bijušas par 10% lielākas.
Rutkaste gan prognozēja, ka kreditēšanai vajadzētu atkopties, jo uzņēmējdarbības vide pēdējo gadu laikā ir būtiski uzlabojusies. Tāpat bankām ar resursu pieejamību problēmu nav, kā arī pakāpeniski sakārtojušās uzņēmumu bilances.
Vēl viena problēma investīciju jomā ir darbaspēka pieejamība un kvalitāte. Tā ir ilglaicīga problēma. Turklāt problēma ir ar izglītības līmenis Latvijā, ko Rutkaste vērtēja kā viduvēju.
Latvijas ekonomikā kopējās investīcijas ir aptuveni 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Būtu vēlams, lai tas pieaugtu līdz 25%, norādīja Rutkaste.
Savukārt ārvalstu investīcijas Latvijā ieplūst 2–3% apmērā no IKP. Tām līdzi gan nāk zināšanas un tehnoloģijas.
