Kompānija ir gatava ieguldīt naudu tā būvniecībā, Latvijas pusei savukārt jāizbūvē caurules līdz Inčukalnam. Šāds risinājums ļautu „nokāpt no Krievijas gāzes adatas”, kuras augstā cena šobrīd būtiski ietekmē visu Latvijas ekonomiku.
Līdz šim par alternatīvām Krievijas gāzei lielākoties runāts diezgan abstrakti. Proti, kaut kad varētu būt savienojumi Lietuvai ar Poliju, kaut kad varētu uzcelt reģionālo sašķidrinātās gāzes termināli, kas būtu vai nu Igaunijā, vai Somijā, un ko daļēji finansētu arī Eiropas Savienība. Taču lēmumi nav pieņemti, un Latvijas gadījumā tas pavēris ceļu pat politiskajiem argumentiem pret gāzes tirgus liberalizāciju – kāpēc tas jādara, ja nav alternatīvu.
“Mūsu piedāvājums ir uzbūvēt peldošu baržu, kas var saņemt sašķidrināto gāzi, “atspiest” to un tālāk caur caurulēm nosūtīt uz krātuvi, lai to izmantotu tālāk,” skaidro Unums. “Šāda veida terminālis ir sava veida jaunums, tas ir nākotnes bizness. Iemesls, kāpēc esmu pievērsies Latvijai ir, ka man šeit ir vairāki draugi, kas man stāstīja, ka Latvijā ir interese meklēt alternatīvus risinājumus Krievijas gāzei.”
Kompānija, kas savulaik veidojusies, saplūstot Norvēģijas kuģniecības flotei un Āzijas “World Wide” grupai, šādus projektus jau realizējusi Dienvidamerikā un tagad lūkojas Eiropas virzienā.
Jauno termināli uz baržas kompānija varētu uzbūvēt divu gadu laikā, kas lētākajā variantā maksātu 25 miljonus latu, ko tā ir gatava investēt, cerot uz gāzes pārsūknēšanas atmaksām. Latvijas pusei būtu jāizbūvē gāzes cauruļvads līdz Inčukalna gāzes krātuvei, kur saņemto gāzi iesūknēt.
Viena no versijām, kur atrasties terminālam, ir Rīgas osta, kā arī Skultes ostas akvatorijs. No turienes līdz Inčukalnam ir apmēram 35 kilometri. Tā kā gāzes vada izbūve maksā apmēram vienu miljonu eiro kilometrā, jārēķinās ar kādiem 25 miljonu latu izdevumiem.
“Ja jūs varat izmantot pazemes krātuvi, jums nevajag uzglabāt gāzi pašā platformā vai būvēt lielus rezervuārus, kā tas, piemēram, ir Lietuvas gadījumā. Līdz ar to izmaksas ir piecas, pat desmit reizes mazākas. Tāpēc arī tas ir ļoti pievilcīgs risinājums, kas Latvija būtu noderīgs,” uzsver kompānijas pārstāvis.
Kā ziņots, Lietuva jau nākamgad gatavojas “palaist” savu termināli, kas izmaksās apmēram 200 miljonus eiro. Ar to lietuvieši cer apiet Krievijas gāzi, cerot ietaupīt gadā apmēram 50 miljonus latu.
Potenciālais izdevīgums balstās uz to, ka pasaulē “spot” tirgos var lēti tikt pie gāzes pārpalikumiem, kas tiek izpārdoti pēc neizpildītiem kontraktiem. Ņemot vērā Latvijas gāzes patēriņu, gadā pietiktu izsūknēt aptuveni desmit kuģu.
Ekonomikas ministrijā (EM) pagaidām nesaka ne “jā”, ne “nē”. Tehniski piedāvātais projekts esot reāls, taču ministrija grib tomēr redzēt, kā attīstās gāzes alternatīvie projekti visā reģionā, lai domātu par pašu risinājumu. “Tas ir sava veida alternatīvs plāns, ja kāds no nezināmajiem pavēršas tādā griezumā, ka jēgpilna tirgus alternatīvas nav iespējamas,” norāda EM Enerģētikas departamenta direktors Dins Merirands.
Nekādi termiņi nosprausti neesot, taču sarunas par alternatīviem projektiem notiekot ne tikai ar šo kompāniju. Turklāt svarīgi veikt arī likuma izmaiņas, lai šiem projektiem būtu juridiskas iespējas veidot konkurenci.
Jāatgādina, ka tirgot konkurējošo gāzi Latvijā varēs tikai no 2017.gada, kad kompānijai “Latvijas gāze” beidzas piešķirtais monopolstāvoklis. Te gan veidojas arī viena interesanta detaļa. Viena no versijām, ka termināla darbībai nepieciešamo cauruļvadu līdz Inčukalna krātuvei varētu būvēt pārvades operators, kas šobrīd ir un, paredzams, arī būs “Latvijas gāzes” īpašnieku – krievu “Gazprom” un vāciešu “Ruhrgas” īpašumā. Un jautājums, vai viņi gribēs sarūpēt sev konkurentu.
“Ir jau dažādas iespējas, lai šādā situācijā nodrošinātu pārvades sistēmas operatora neatkarīgu rīcību, kas to arī nozīmē, ka tas dara ne tikai to, kas patīk īpašniekiem, bet to, kas vajadzīgs tirgum,” skaidro Merirands. Viens no risinājumiem esot, ka jaunā gāzes vada izbūvi kā pienākumu pārvades operatoram uzliek sabiedrisko pakalpojumu regulators, kas apstiprina tīklu attīstības plānu.
Un vēl kāds aspekts - termināļa atbalstītāji nemaz neslēpj, ka ticamākais scenārijs, kāds varētu būt, uzceļot šo alternatīvu, ka krievi savas gāzes piegādes nevienam neatdos un vienkārši gāzes cenu nolaidīs zemāk. Terminālis tad varētu stāvēt dīkā un kalpotu tikai kā drošinātājs, ko kā scenāriju saredz arī EM. “Protams, ka tāds variants var pastāvēt, bet tad terminālis ir attaisnojis savu mērķi, jo galu galā lietotājiem Latvijā ir pazeminājusies cena,” saka Merirands.
Jāatzīst, ka ar šādu argumentu elektrības piegādes jomā Latvijai ir atļāvusies būvēt TEC2 otro kārtu, kas izmaksāja aptuveni 250 miljonus latu. Lai arī tā lietderība tikusi apšaubīta, eksperti norādījuši, ka krievi tagad elektrību cenšas pārdot par zemāku cenu, nekā par kādu to vajadzības gadījumā var saražot TECi.
Apstāklis, ar ko Latvijai noteikti būs jārēķinās, domājot par jelkādu gāzes piegādes alternatīvu, neapšaubāmi ir Krievija. Līdzšinējie notikumi Saeimā ap gāzes tirgus liberalizāciju liecina, ka kompānijai “Gazprom” šeit ir milzīga ietekme. Finansiāli, protams, Latvija ir mazs tirgus, taču ģeopolitiski gāze ir viena no krievu auklām, ar ko vajadzības gadījumā var paspēlēties.
