Latvijas kopējais parāds 2016.gada beigās bija divas reizes mazāks nekā vidēji ES un par 20 procentpunktiem atpalika no Eiropas izaugsmes un stabilitātes paktā noteiktās robežas – 60% no IKP.
Jāpiebilst, ka pēc pēdējās smagās pasaules ekonomiskās un finanšu krīzes 2008.-2010.gadā, ES ir ieviesusi vēl virkni citu stingru nosacījumu, lai Eiropas valstis pie līdzīgām finanšu svārstībām pasaulē ciestu pēc iespējas mazāk. Arī Latvija katru gadu, ņemot vērā izaugsmes un stabilitātes paktu jeb vienošanos un to, ka esam pievienojušies eiro zonai, iesniedz EK īpašu stabilitātes programmu, kur parāda savu apņemšanos, kā nodrošināt stabilitāti savā valstī un kāda veidā reformas tiks veiktas.
Latvijas stabilitātes programmā 2017.-2020.gadam ir minēta apņemšanās, ka 2018.gadā deficīts nepārsniegs 1,6% no IKP, 2019.gadā – 1,2% un 2020.gadā budžeta deficīts būs jau 0,5% apmērā.
Savukārt ārējo parādu 2018.gadā plānots samazināt līdz 38% no IKP. Latvija arī savos likumos ir apņēmusies dzīvot ar pavisam nelielu budžeta deficītu. Turklāt laikā, kad ekonomika attīstās, būtu svarīgi veidot uzkrājumus, kurus varētu izmantot tad, kad pasaulē atkal plosīsies ekonomiskā krīze. Patlaban Latvija gan veido tikai simbolisku uzkrājumu. Realitātē, lai reformētu veselības nozari, EK jau ir pieļāvusi, ka Latvija palielina budžeta deficītu. EK jau paudusi bažas, ka, ņemot vērā plānoto nodokļu reformu, Latvijā strukturālais budžeta deficīts varētu pieaugt vēl - līdz 2,4% no IKP. Tāpēc arī Latvija izmisīgi meklē iespējas, kā maksimāli kompensēt reformu rezultātā iespējamo caurumu budžetā ar ieņēmumiem no citiem nodokļiem un nevis reformu rezultātā radušās papildu izmaksas īstermiņā segt uz parāda palielināšanas rēķina.
Lielāks parāds par Latviju ir tādām valstīm kā, piemēram, Polija, Somija, Īrija, Beļģija. Vācija dzīvo ar 68% no IKP lielu parādu, Francija – ar 96% no IKP, bet parādos un ekonomikas krīzē slīkstošās Grieķijas parāds pērn bija jau 179% no IKP. Šobrīd jau tiek runāts, ka tomēr daļu parāda Grieķijai varētu arī norakstīt, jo lielās saistības būtiski traucē valstij izrāpties ārā no smago problēmu purva. Vidējais parāda apmērs ES pērn bija 84% no IKP.
Jāpiebilst, ka no laika gala pret tā saucamajām „vecajām” dalībvalstīm un to parādu apmēru EK bijusi daudz pielaidīgāka nekā pret tām valstīm, kas ES pievienojās salīdzinoši nesen. Taču arī tās tiek mudinātas savas saistības samazināt līdz paktā noteiktajam līmenim.
Pārmērīgi liels ārējais parāds var būtiski traucēt valsts ekonomisko attīstību. To lieliski parāda pašreizējā Grieķijas situācija.
Jo lielāks parāds, jo vairāk naudas aiziet tā apkalpošanai jeb procentmaksājumiem, un šo naudu nav iespējams atvēlēt citām valsts vajadzībām. Tas var atstāt arī iespaidu uz valsts starptautisko kredītreitingu, proti, tas var būt iemesls tā samazināšanai, un tas jau nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā valsts naudu starptautiskajos tirgos varēs aizņemties uz daudz neizdevīgiem nosacījumiem vai vispār būs jālūdz starptautisko finanšu institūciju palīdzība, jo finanšu tirgu dalībnieki naudu vienkārši neaizdos. Pārāk liels uzkrātā parāda apmērs padara valsti viegli ievainojamu jo īpaši tādā brīdī, kad valstī iestājas smagi laiki, jo tad ir grūti ne tikai papildus aizņemties naudu, bet arī laikus norēķināties ar jau esošajiem kreditoriem. Latvija pirms teju desmit gadiem jau vienreiz piedzīvoja šādu smagu situāciju.
Taču parāda esamība neliecina, ka valsts ir slikta sava finanšu stāvokļa pārvaldītāja.
Citreiz aizņemšanās nepieciešama gan reformām, gan lieliem ieguldījumiem, kas jau vēlāk nākotnē var mazināt cita veida izmaksas, radīt jaunu pievienoto vērtību un jaunas darbavietas. Viss atkarīgs no tā, cik veiksmīgi aizņemtā nauda ieguldīta un kādu atdevi tā nākotnē dod.
