ĪSUMĀ:
- Ministrija: enerģijas taupīšanas mērķi bijuši visai ambiciozi, bet apkopotā statistika – nepilnīga.
- Teju vienīgā valsts atbalstītā programma enerģijas ietaupījumus mājsaimniecībās – daudzdzīvokļu namu siltināšana.
- Latvijā būtu jānosiltina 20 000 daudzdzīvokļu namu, bet atbalsta pietiek 700 mājām.
- „Altum”: Kopējos lielos rādītājus nesasniegsim. Ar šo finansējumu ir par maz.
- Pierīgā, Vidzemē un Zemgalē apkurināmo platību ziņā dominē savrupmājas.
- Statistika: elektrības patēriņš mājsaimniecībās pieaudzis, daļu izšķiežam nelietderīgi.
Lielāka enerģētiskā neatkarība, samazināta negatīvā ietekme uz apkārtējo vidi un galu galā ietaupījums katras mājsaimniecības budžetā – visus šos mērķus var sasniegt, samazinot energoresursu patēriņu mājsaimniecībās jeb palielinot energoefektivitāti. Šis ir kompleksi skatāms jautājums.
„Tas skar gan ēkas, gan transportu, gan ražošanas procesus,” saka par enerģētikas politiku atbildīgās Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dzintars Kauliņš. Viņš ministrijā atbild tieši par enerģētikas jautājumiem. Vaicāts, kā nākas, ka Latvijā īsti nevedas ar enerģijas taupīšanu, viņš atbild, ka tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, taupīšanas mērķi bijuši visai ambiciozi. Otrkārt, apkopotie statistikas dati esot nepilnīgi.
„Ir gana daudz dažādu valsts atbalstītu aktivitāšu, ar kurām energoefektivitāte tiek veicināta, bet cilvēki palaiž tās garām un neuzskata par būtisku aspektu. Viens no izaicinājumiem ir ne tikai sasniegt mērķi, bet arī uzskaitīt visu,” norāda Kauliņš.
Atbalsts - māju siltināšanai
Tomēr te jāņem vērā, ka teju vienīgā valsts atbalstītā programma, kas veicina enerģijas ietaupījumus tieši mājsaimniecībās, ir daudzdzīvokļu namu siltināšana. Eiropas Komisijas ziņojumā par Latviju norādīts, ka, visticamāk, ar to būs par maz. Arī Ekonomikas ministrijas amatpersona atzīst: „Mēs to nevaram sasniegt vienīgi ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu.”
No Eiropas Savienības struktūrfondiem līdzfinansētās daudzdzīvokļu māju siltināšanas programmas tiek vērtētas neviennozīmīgi. No vienas puses, pieprasījums gadu gaitā ir pieaudzis. No otras, arvien ir daudz skeptiķu, kas siltināšanu uzskata par lieku greznību.
„Iedzīvotāji lielākoties namu apsaimniekošanu joprojām uztver nevis kā savu atbildību, bet gan kā valsts atbildības jomu.”
Tā novērojis enerģētikas eksperts, Latvijas Enerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis. Viņš uzskata, ka līdz šim Latvijā dominējusi burkāna pieeja. Proti, kā galvenais veicinošais faktors kalpojusi un arvien vēl kalpo iespēja saņemt Eiropas Savienības un valsts budžeta līdzfinansējumu nama atjaunošanai. Procedūra, lai šo līdzfinansējumu saņemtu, ir gana gara un sarežģīta, un tiem dzīvokļu īpašniekiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ siltināšanu neatbalsta, ir viegli panākt savu.
„Esošajā likumdošanas ietvarā nav pietiekami daudz instrumentu, lai šo procesu virzītu aktīvāk,” saka Valdmanis. Viņaprāt, ilgi šāda situācija turpināties nevar. Galu galā, padomju gados celtās un energoneefektīvās daudzdzīvokļu mājas ar katru gadu noveco un kādā brīdī var kļūt bīstamas ne tikai to iemītniekiem, bet arī apkārtējiem ļaudīm.
Atbalsts 700 no 20 000 māju
Valdmanis uzsver, ka likums jau tagad noteic, ka īpašnieki ir atbildīgi par sava īpašuma uzturēšanu pienācīgā kārtībā: „Mēs regulāri ejam uz tehnisko apskati ar automašīnu, un mēs zinām, ka, ja ir kaut kas bīstams, ja ir melni izmeši, mēs nesaņemam uzlīmi un nevaram piedalīties ceļu satiksmē. Ja mašīna ir piesārņojoša, ja tā izmet melnus dūmus, mēs to apliekam ar lielāku nodokli.”
Tomēr izrādās, ka situācija ar daudzdzīvokļu namu siltināšanu nav tik vienkārša. Tajā nevar vainot tikai un vienīgi iedzīvotāju pasivitāti vai aizspriedumus. Attīstības finanšu institūcijā „Altum”, kas atbild par patlaban noritošās energoefektivitātes programmas ieviešanu, lēš, ka
jānosiltina būtu aptuveni 20 tūkstoši daudzdzīvokļu namu.
Laikā, kad par siltināšanu vēl atbildēja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, ir nosiltināti aptuveni 750 nami. Patlaban esošajā programmā, kas ilgs līdz 2022. gadam, siltināšanai atvēlēti 156 miljoni eiro. Toreiz tika lēsts, ka ar šo naudu pietiks 1030 namu siltināšanai. Tagad situācija ir mainījusies.
Uz to norāda „Altum” Energoefektivitātes kompetences centra vadītājs Mārtiņš Upītis: „Programma kopumā paredz tuvu pie 700 mājām nosiltināt. Ja mēs minam, ka Latvijā ir aptuveni 20 tūkstoši daudzdzīvokļu māju, kuras būtu nepieciešams nosiltināt, ar šo finansējumu viennozīmīgi nepietiek. Tendence ir, ka cenas būvniecībā pamazām ceļas, un mūsu sākotnējie plāni par 1000 mājām ir samazinājušies līdz 700 mājām.”
Līdz šim „Altum” pārraudzītās programmas ietvaros nosiltināti 75 nami, vēl 95 daudzdzīvokļu māju siltināšanu plānots pabeigt šā gada laikā. Siltināšanai pieteikti vēl vairāk nekā 500 namu.
Ar esošo finansējumu - par maz
Runājot par siltināšanai atvēlētajiem līdzekļiem, Upītis atzīst: „Mēs varam sasniegt un sasniegsim paredzētos ietaupījuma rādītājos kilovatstundu apjomā un mājsaimniecību skaitā, bet
kopējos lielos rādītājus nesasniegsim. Ar šo finansējumu ir par maz.”
Iepriekšējās siltināšanas programmas laikā jau piedzīvota situācija, kad, izsīkstot tās iedzīvināšanai paredzētajai naudai, programmas īstenošana apstājās. Turklāt nevis uz vienu vai dažiem mēnešiem, bet uz veseliem trim gadiem.
Tāpat jāņem vērā, ka nebūt ne visi iedzīvotāji, kuri vēlētos izmantot grantu sava mājokļa energoefektivitātes uzlabošanai, to var saņemt. „Mums ir priekšnosacījumi, kādiem ir jāatbilst ēkai. Celšanas gadam nav nozīmes, apkures veidam arī. Nozīme ir dzīvokļu skaitam, īpašnieku īpatsvaram.”
Par enerģētikas politiku atbildīgās Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dzintars Kauliņš neslēpj, ka energoefektivitāte ir kompleksi risināms jautājums un valsts deklarēto enerģijas taupīšanas mērķu sasniegšanai būtu jāveicina arī privātās investīcijas. Tomēr uz jautājumu, kādi atbalsta instrumenti ir pieejami iedzīvotājiem to veicināšanai, seko dziļdomīga pauze: „Privātmāju sektors ir iedzīvotāju atbildība. Un te šobrīd valsts līmeņa pasākumi netiek paredzēti.”
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Pierīgas reģionā apkurināmo platību īpatsvars savrupmājās ir pat krietni lielāks nekā dzīvokļos. Arī Vidzemē un Zemgalē apkurināmo platību ziņā dominē savrupmājas. Izteikti pretēja situācija ir vienīgi galvaspilsētā Rīgā. Teorētiski savrupnamu īpašnieku aktivitātes šajā jomā varētu atbalstīt pašvaldības, kuru rīcībā ir, piemēram, iespēja piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides energoefektīvām ēkām. Taču praksē nereti notiek pretējais.
„Investējot ēkā, mēs ieguldām naudu un vienlaikus par to arī mums ir pienākums maksāt augstāku nodokli. Tas neizklausās godīgi.”
Elektrību tērē vairāk
Var rasties jautājums, kādēļ, runājot par enerģijas taupīšanu mājsaimniecībās, galvenokārt tiek uzsvērta siltināšana. Atbilde ir vienkārša – tādēļ, ka, atbilstoši statistikas datiem, visvairāk jeb aptuveni 65% energoresursu tiek patērēts tieši apkurei. Vēl 18% energoresursu Latvijas mājsaimniecības atvēl karstā ūdens sagatavošanai. Pārējo elektroierīču – televizoru, ledusskapju, putekļusūcēju, fēnu, gludekļu – darbināšanai un telpu apgaismošanai patērētās enerģijas daudzums ir krietni mazāks.
„Elektrum” Energoefektivitātes centra vadītājs Anrijs Tukulis, atsaucoties uz statistikas datiem, saka –
ikdienas komforta nodrošināšanai patērēto kilovatstundu skaits ir aptuveni astoņas reizes mazāks nekā apkurei patērēto.
„Vidēji uz mājsaimniecību tie ir aptuveni 2000 kilovatstundu gadā jeb aptuveni 160-170 kilovatstundu mēnesī uz mājsaimniecību,” stāsta Tukulis.
Elektroenerģijas patēriņu - līdzīgi kā citu energoresursu patēriņu - ietekmē arī dažādi ārējie faktori, piemēram, laika apstākļi. Likumsakarīgi, ka gados, kad ir aukstas un garas ziemas vai vēsas vasaras, tas pieaug. Taču Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina – kopējais elektrības patēriņš mājsaimniecībās ir pieaudzis un manāmi lielāks nekā deviņdesmitajos gados vai 2000. gadu sākumā.
Tukulis spriež – arī tas ir likumsakarīgi: „Vai kādreiz viņiem bija veļas žāvētājs, divi televizori, viedtālrunis katram kabatā? Droši vien, ka nebija! Vai varam teikt, ka pirms gadiem 50 bijām energoefektīvāki nekā šobrīd, ja patēriņš bija mazāks – kādas 100 kilovatstundas mēnesī? Tas īsti nebūtu pareizi.”
Tomēr Energoefektivitātes centra speciālistu pieredze liecina, ka elektrību arvien bieži vien izšķiežam nelietderīgi. Un, protams, par patērēto maksājam no saviem maciņiem. „Piemēram, mājas kinozāle, kas ieslēgtā veidā, klausoties mūziku, patērē 150 vatus, bet izslēgtā – 70. Kad parunāju ar šīs kinozāles īpašnieku, viņš teica, ka ieslēdz to uz pāris stundām sestdienā. Tātad, ja saliekam to visu grafikos, lietderīgais patēriņš ir mazāks par 10 procentiem.”
Viņš nosauc vēl dažus gana izplatītus veidus, kad energoresursi tiek izšķiesti gluži nelietderīgi. Piemēram, vārot ūdeni tējai vai kafijai, bieži vien vārām nevis dzēriena pagatavošanai nepieciešamo ūdens daudzumu, bet pielejam tējkannu līdz pat augšai. Katrā ziņā, iespējas ietaupīt elektroenerģiju - un attiecīgi arī naudu - bieži vien varot atrast, pat neizejot no mājām.
„Principā, ja jums ir viedais skaitītājs un iespēja redzēt ikstundas datus, jūs jau varat izsecināt, kāpēc brīdī, kad jūs neesat mājās, patēriņš ir gandrīz tikpat liels kā laikā, kad esat mājās. Un tad jau var sākt meklēt.”
Drošticamu prognožu par to, vai un cik liels atbalsts pēc 2022. gada būs pieejams energoefektivitātes pasākumiem mājokļu sektorā, šobrīd nav. Eiropas Komisijas ierēdņi gan energoefektivitātes veicināšanu privātajā sektorā nosauc pie nākamā Eiropas naudas plānošanas perioda prioritātēm, taču Latvijas iestādēs spriež, ka gan jau nauda šim mērķim tiks atvēlēta, taču, iespējams, vairs ne tik dāsni kā līdz šim.
Arī par tapšanas stadijā esošajā Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā pieminēto atbalstu energoefektivitātes pasākumiem privātmājās īstas skaidrības nav. Tāpēc uz valsts atbalsta programmām paļauties īsti nevaram un savam maciņam un videi draudzīgākos risinājumus visdrošāk arvien ir meklēt pašu spēkiem.
