Latvijā vairumtirdzniecībai pienu iegūst no gandrīz 165 govīm 10 tūkstošos zemnieku saimniecību. Igaunijā govju ir divreiz mazāk, bet zemnieku saimniecības – tikai 770. Un tomēr iegūtā piena apjoms ir teju vienāds, kas nozīmē – Igaunijā pienu iegūst teju divas reizes efektīvāk nekā no latviešu brūnaļām.
Lietuvā gan zemnieku saimniecības ir vēl sadrumstalotākas, toties efektīvāks ir piena apstrādes process. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSO) norāda, ka Latvijā nozares attīstību kavē arī mazais valsts atbalsts vietējiem ražotājiem, piemēram, pārtikas paciņās, ko izsniedz asins donoriem, esot importa produkcija.
Salīdzinājumam, pirms pāris gadiem piena krīzes laikā Somijā premjerministrs ļoti operatīvi reaģējis uz kāda ārzemju koncerna mēģinājumu izspiest no tirgus vietējo ražotāju. „Tad, kad viņam izdevās ar vienu lielveikalu ķēdi vienoties, ka ir tikai viņu produkts tajā lielveikalu ķēdē, tad pēc dienas valsts premjerministrs publiskā uzstāšanās vienkārši tā starp citu teica – dīvaini, es aizgāju uz savu iemīļoto lielveikalu un neredzēju vairs tajā savu iemīļoto pienu. Nu nāksies mainīt lielveikalu, neko darīt. Un jau pēc dažām dienām šie vietējie produkti bija atpakaļ šajā lielveikalu ķēdē,” stāsta LOSP valdes priekšsēd. vietnieks ES lietās un ārējos sakaros Armands Krauze.
Nozares pārstāvji norāda, ka virzīties uz Igaunijas modeli nozīmētu likvidēt visas mazās un vidējās saimniecības, tāpēc drīzāk vajadzētu sekot Lietuvas piemēram un veicināt pārstrādes uzņēmumu konsolidāciju.
