2008.gada nogalē Latvijā piedzīvotā ekonomikas krīze uzņēmējiem lika kardināli pārskatīt galvenos ieņēmumu avotus, iekšējā patēriņa naudas plūsmu aizstājot ar eksportu. Ja vēl 2007.gadā tā apjoms bija 39,6% no iekšzemes kopprodukta, tad tagad tas ir pietuvojies 60%.
Lai arī pēdējo gadu laikā tas ir kļuvis par galveno ieņēmumu avotu, nauda, ko saņemam par ārvalstīs pārdotajām precēm un pakalpojumiem, arvien ir par mazu. “Ja mēs palūkojamies uz preču un pakalpojumu klāstu, tas ir ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību, lai neteiktu – ar ļoti zemu pievienoto vērtību. Tāpēc mums arī ir daudz mazāk naudas budžetā. Ja mēs ražotu preci ar augstāku pievienoto vērtību, attiecīgi uzņēmumi pelnītu vairāk, attiecīgi mums būtu vairāk naudas budžetā,” skaidro Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Pēc “Eurostat” datiem, pērn augstas pievienotās vērtības preču īpatsvars Latvijas eksportā bija 9,2%. Lai arī šis rādītājs pēdējo gadu laikā ir strauji audzis, tas aizvien ir zemāks nekā Igaunijai.
Latvijas Investīciju attīstības aģentūrā (LIAA) gan uzsver, ka, pārlieku koncentrējoties tikai uz augstas pievienotās vērtības produktu izstrādi, riskējam atstāt novārtā tradicionālās nozares ar augstu eksporta potenciālu.
“Es domāju, ka audzēt eksportu tikai kvalitatīvi ir klišeja.
Citiem vārdiem sakot, var ražot kokrūpniecības produkciju, nevis mikroshēmas, un nopelnīt ļoti daudz naudas. Uz vienu saražoto vienību pievienotā vērtība nebūs tik liela, bet uz miljoniem kubikmetru kopējie ieņēmumi būs daudz nozīmīgāki, nekā pievienotā vērtība ļoti šaurās nišās,” norāda LIAA direktors Andris Ozols.
Lai Latvija spētu pilnībā pāriet uz augstas pievienotās vērtības produkcijas ražošanu, ik dienu vajadzētu atvērt vairākus šādus uzņēmumus. Taču apstākļos, kad samazinās iedzīvotāju skaits un trūkst speciālistu, to panākt ir teju neiespējami.
Pašlaik Latvijas galvenie eksporta tirgi ir Eiropas Savienībā, kur nonāk teju 70% saražotā. Lai arī uz šī fona Krievijas īpatsvars veido tikai 10,7%, no tirdzniecības ar šo valsti bija atkarīgi pārtikas ražotāji. Sankciju karš šīs iespējas ir liedzis, liekot meklēt noietu citur – šoreiz Ķīnā. Lai arī tas ir gigantisks noieta tirgus, ielauzties tajā ir vēl grūtāk nekā, piemēram ASV.
“Mans viedoklis ir tāds, ja uzņēmums var atļauties neiet uz Ķīnu, tas nav jādara. Tev ir jārēķinās ar tiem tirgiem, kas ir, nevis mēģināt iztērēt naudu, lai ieietu tirgū, un pat to pazaudētu,” saka “Food Union” valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs. “Food Union” grupa ir viens no uzņēmumiem, kurš jau pēdējos trīs gadus strādā, lai produkciju varētu pārdot Ķīnā. Pagaidām uzņēmums tur nolēmis startēt tikai ar saldējumu. Kaut projektā jau ieguldīti vairāki simti tūkstošu eiro, sākt reālu pārdošanu uzņēmums cer tikai nākamgad.
To, ka Ķīnas tirgus ir piesātināts, izjutuši arī “Aerodium” īpašnieki, kuru biznesa panākumu atslēga bijusi dalība 2010.gada izstādē “Expo” Šanhajā.
“Tad, kad es runāju ar klientu, es saku, ka mēs esam gandrīz Vācija, bet par lētāku cenu. Patiesībā es savu eksporta darījumu balstu uz Vācijas mārketingu,” atzīst “Aerodium” valdes priekšsēdētājs Ivars Beitāns.
Viņš skaidro – atšķirībā no Vācijas pasaules tirgos Latvija ir mazpazīstama. Mums nav ne pasaules atpazīstamību ieguvušu produktu, ne skaidra valsts mārketinga. Tas aizvien ir bijis vāji finansēts un nepareizi būvēts.
Līdzīgi vāji formulēti mērķi bijuši arī pirms Latvijas dalības izstādēs “Expo”. Neviens no tiem nav bijis orientēts uz biznesu. Pēc nesenās izgāšanās Milānas izstādē par dalību nākamajā domāšot paši uzņēmēji. “Manuprāt, tas ir pareizais modelis. Līdzīgi kā to Skandināvijā dara – šādās izstādēs, kur uzņēmēji balso ar savu eiro, parāda – jā, mums tas ir vajadzīgs. Ja viņi paši finansē, tad arī viņi skaidri sapratīs, ka tā ir laba platforma, lai veidotu par Latviju tēlu kā uzņēmējdarbībai izdevīgu vietu. Šādas platformas ir jāveido, bet uzņēmēji labu filtru uzliek, ka viņi darbojas ar savu finansējumu,” saka ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un zemnieku savienība).
Tiesa, ar mārketingu visu atrisināt nevar. Kā uzsver eksperti, daļai Latvijas ražotāju aizvien būtu vairāk jāpiedomā pie tā, kādas kvalitātes preci tie cenšas pārdot, nekā kam un ar kādiem paņēmieniem.
