Latvijas aitu audzētāju asociācijas vadītājs Arnis Ginters secina, ka kopējais aitu skaits Latvijā aug lielākoties gaļas dzīvnieku saimniecībās, bet šķirnes aitu saimniecībās pieaugums ir mazāks.
Zemnieki vairāk pievēršas un attīsta jau esošās saimniecības šajā lauksaimniecības sektorā, iespējams, tieši aitas gaļas pieprasījuma dēļ.
"(..) Ja mēs skatāmies tās kopējās tendences, tad tas [aitu gaļas] patēriņš lēnām aug," teica Ginters.
Lauku konsultāciju centra lopkopības kompetenču nodaļas vadītāja Anita Siliņa arī apstiprina, ka aitu skaits valstī pieaudzis pēdējo 10 gadu laikā. Šobrīd dati liecina, ka Latvijas saimniecībās ir ap 100 tūkstošiem aitu. Pārraudzība aitkopībā pēdējos gados veikta 128 ganāmpulkos. Pagaidām aitaudzēšanas saimniecības gan pārsvarā ir salīdzinoši nelielas.
"Cilvēki, kam ir lauku īpašumi un varbūt ir bijuši citi biznesi, paralēli lauku īpašumos veido aitkopības saimniecības. Tie, kas kādreiz absolūti nav darbojušies lauksaimniecībā.
Otra lieta - aitkopību lauksaimnieki sāk uztvert kā vēl vienu iespēju, vēl vienu blakus nozari (..)," teica Siliņa.
Ieilgstot piena krīzei Eiropā un Āfrikas cūku mēra radītajām problēmām, bieži runāts par zemnieku iespējām pāriet uz citiem saimniekošanas veidiem. Taču pagaidām saimniecību, kas pārkvalificētos no piena lopkopības vai cūkkopības sektora gan neesot daudz, secina nozares pārstāvji.
Cūkaudzētāju saimniecība "Cirmas bekons" Latgalē gan šādu lēmumu ir pieņēmuši, jo atrodas cūku mēra plosītā zonā. Saimniecībā tagad audzē arī aitas, stāsta uzņēmuma konsultants Oskars Liepiņš.
"Baigi daudz jau variantu nav. Ja pie žoga ir [Āfrikas cūku] mēris un ieliek tevi melnajā zonā... Kaut kas jau jādomā ir. Ferma paliek, zeme paliek. Uzņēmumam jau kaut kā ir jāstrādā," teica Liepiņš.
Aitaudzētāju asociācija vēl papildināja, ka tas, vai aitu skaits augs arī turpmākajos divos līdz trijos gados bez eksporta iespējām, ir atkarīgs arī no nozarei piešķirtā atbalsta apmēra, īpaši par aitu mātēm.