IKP uz vienu iedzīvotāju ir statistisks lielums, kurš parāda, cik liela daļa no IKP katram valstī dzīvojošajam pieder, ja viss tajā gadā saražotais tiktu sadalīts vienādās daļās. Savā ziņā to var uzskatīt arī par teorētisku labklājības mērītāju, kas rāda, cik bagāti mēs katrs vidēji esam.
Tieši dzīves un ienākumu līmeņu atšķirības tiek minētas kā galvenais iemesls, skaidrojot, kāpēc tik daudzi Latvijas iedzīvotāji pamet savu valsti.
IKP uz vienu iedzīvotāju Eiropas Savienības valstīs 2016.gadā (eiro)
Dati: Eurostat
Diemžēl pašreizējie dati liecina, ka cerēt uz drīzu daudzu tautiešu atgriešanos ir lieki – Latvijā labklājība aug pārāk lēni.
Turklāt mūsu valsts attīstību būtiski aizkavēja arī 2008./2010.gada globālā finanšu un ekonomiskā krīze. Tās laikā būtiski izauga arī valsts parāds, samazinājās gan iekšzemes kopprodukts, gan iedzīvotāju ienākumi.
Latvija joprojām cīnās ar salīdzinoši zemu ražošanas produktivitātes līmeni, pārsvarā mūsu uzņēmumi spēj eksportēt salīdzinoši zemas pievienotas vērtības produktus, bet, lai ražotu gudrus un dārgus produktus, trūkst ieguldījumu zinātnē un inovatīvās jomās. Turklāt inovāciju attīstībā pārāk maz investē gan valsts, gan paši uzņēmēji.
Arvien sliktāku ietekmi uz labklājību atstāj arī demogrāfiskā situācija, kas atstāj arvien negatīvāku ietekmi arī uz darba tirgu, tāpat nespēja ilgstoši veikt vairākas būtiskas reformas – izglītības, veselības, valsts pārvaldes un pašvaldību sektoros.
Jāatzīst, ka pēdējos gados Latvija gan ir pārsniegusi to labklājības līmeni, ko tā vēl paspēja sasniegt tā saucamajos „treknajos” pirmskrīzes gados un šobrīd esam kļuvuši teju divas reizes bagātāki, nekā bijām 2000.gadā. Taču tik un tā Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks nekā jau vairākus gadus krīzes plosītajai Grieķijai un joprojām būtiski atpaliek no tādām valstīm kā Vācija, Īrija un Apvienotā Karaliste, kas ir iecienītākās jaunās mājvietas mūsu tautiešiem.