Lielai balandai līdzīgais augs zied dzelteni oranžiem ziediem. Šī kultūra "Cimbuļu" māju laukos ienāca praktisku apsvērumu dēļ, jo, kā stāsta saimnieki Signe Šlosberga un Elmārs Pētersons, bija jāmeklē bezglutēna produkti: "Tā ideja ienāca prātā, tāpēc, ka mums vajadzēja meklēt kvalitatīvu ēdienu mūsu meitai, bez glutēna. Nu mēs šeit dzīvojam 25 gadus, laukus tikai pļāvām, bijām tādi dīvāna zemnieki…"
Saimnieki no Siguldas, kādreizējie rīdzinieki, atgriezušies laukos, kuri nav bijuši kopti kopš padomju saimniecības laikiem. Viņi atzīst, ka iecere apsaimniekot laukus šajā pakalniem bagātajā pusē nav nemaz tik viegli īstenojama.
"Tāpēc šī ir arī viena no lietām, kāpēc ir šīs netradicionālās kultūras. Te ir tāda tamborēšana, te nav tādi lieli vērieni. Var redzēt, šis lauks ir tāds kā batikots - kaut kur viņai patīk, kaut kur nepatīk, tur par slapju, tur pa sausu. Viņš nav līdzens, viņš nav vienmērīgs augsnes ziņā, mitruma ziņā, auglības ziņā. Šeit ir vissliktākie apstākļi, kādi vien var būt Latvijā, un kaut kas aug.
Bet labos laukos, kur mēs esam devuši kolēģiem sēklu, kur ir iekopti lauki, tur kvinoja aug griezdamies. Savu funkciju esam izpildījuši - kvinoju uz Latviju atveduši!" stāsta saimnieki.
Kvinoja saimniecībā aug jau piekto gadu. Saimnieki, lai to popularizētu un arī pārstrādātu, izveidojuši uzņēmumu "Gusts Apinis". Radusies arī ierosme kopīgi ar Priekuļu Agroresursu un ekonomikas institūta pētniekiem paskatīties no profesionāļu viedokļa, vai šī kultūra tiešām būtu piemērota Latvijai, jo līdz šim nav pētījumi, kas to apliecinātu.
"Īstenībā tas, kas te varētu izveidoties, priekš Latvijas laukiem ir interesanti un daudzsološi. Pirmkārt, mēs jau esam visi ievērojuši, ka klimats mums ir mainījies, tātad līdz ar to Latvijā šīs te svešās sugas arvien labāk pielāgosies. Ir labi, ka šī svešā suga ir tik uzturvērtībā bagāta, un arī veselībai tās sastāvdaļas ir ļoti nozīmīgas. Cilvēki to noteikti gribēs izmantot," par pirmajiem secinājumiem stāsta institūta agroekoloģijas nodaļas vadītāja Līvija Zariņa.
Pētniece gan arī atzīst, ka ir arī problēmas, ar kurām jārēķinās, audzējot šo kultūru.
"Kvinoja ir balandu dzimtas augs. Paši zinām, ka balandu ir visās malās un vietās. Tieši sabalansēt balandas un kvinojas daudzumu laukā būs vislielākā problēma, jo vēl nav tādi rīki izdomāti, kurā laukā kura šķirne vislabāk jutīsies, cik bieži sēt, lai varētu kvinojas augs nodrošināt optimālo ražu, lai tā balanda paliktu malā, tiktu noēnota," skaidro Zariņa.
Šlosberga un Pētersons, taujāti, vai, popularizējot kvinojas audzēšanu, nebaida konkurence, atzīst, ka, gluži otrādi, ir jāmudina laukos meklēt jaunus darbības virzienus.
"Vienkārši gribu ar šo te ideju, ar visu ko mēs darām, iedvesmot cilvēkus, ka nav robežu, ir pašam vienkārši jāatveras un jāsaprot, ka nav tādu neiespējamu lietu. Tikai gribu brīdināt, audzējot kaut ko netradicionālu, tev ir jābūt nākamajai domai, ko tu darīsi ar to ražu tālāk, kā tu viņu pārstrādāsi, kur tu viņu liksi. Mums nav, kas pieņem, nav lielie ražotāji, kas uzpērk, tad ir jābūt tam ciklam tādam noslēgtam, kā tas ir mums. Mēs izaudzējam, paši pārstrādājam, saražojam gala produktu un nogādājam patērētājam," stāstīja kvinojas audzētāji.
Pašlaik kvinoja nav plaši pieprasīta, jo maz cilvēku par to zina, taču par savas produkcijas noietu Šlosberga un Pētersons nesūdzas, paralēli kvinojai saimniecībā audzējot arī citas kultūras.
