Lietuviešu atpūtnieki arī pirms pandēmijas bija bieži viesi Kurzemes piekrastē. Pēc robežu atvēršanās viņu pieplūdums īpaši jūtams, ievērojuši piejūras ciemu iemītnieki.
Tūristu uzņemšanai bija gatavs arī brīvdienu parks “Verbeļnieki” un kafejnīca „Siena šķūnis”. Saimniekam ar daudzu gadu pieredzi tūrisma nozarē Klāvam Vikmanim bijušas bažas, kāda būs sezona. Tāpat bijušas jocīgas sajūtas pļaut zāli, ja nebūs neviena tūrista, atzīst Klāvs.
“Tu gatavo, taisi visu tā, lai esi vienā dienā gatavs. Tā arī notika, bija šis sprādziens, bija robežas vaļā, labs laiks, sabrauca pilns ar leišiem, viss notika. Ja būtu nobijies kādā brīdī, es nebūtu tam gatavs. Tad dabūt rokas, ka visu sakārto, pieslēdz, tas būtu faktiski neiespējami,” spriež saimnieks.
Gan vietējo, gan lietuviešu vēlme atpūsties tuvāk dabai nākusi par labu, jo bijusi iespēja uzturēt labu cenu par pakalpojumu jau no paša sezonas sākuma.
„Kas notika maijā un jūnijā - tad tirgo numuriņus par tādu cenu, kā karstākajā sezonas laikā. Bet tad nāk tik liels pieprasījums, rezervācijas notiek tik strauji, ka mēs varam atļauties celt cenas. Tāds ir bizness. Ir pieprasījums – ceļam cenas, nav – laižam lejā. To diemžēl nevar teikt par Rīgu, es domāju, ka būs smagi. Vēl joprojām to izjūt. Piemēram, mana darbiniece aizbraukusi uz Rīgu atpūsties, par divām dienām Vecrīgā ar brokastīm un SPA viņa samaksāja 90 eiro. Tas ir izmisums, ja Vecrīgā vari noīrēt numuriņu par tādu cenu. Jebkurš loģiski domājošs cilvēks sapratīs, ka tur nodokļi valstij, darbinieku algas, īres,” stāsta Klāvs.
Salīdzinot ar Rīgu, piemēram, dabas tūrisms ar jūras klātbūtni ir veiksmes stāsta pamatā.
“Lietuvietis uz Rīgu nebrauks, ne tādā daudzumā kā izvēlas piekrasti, jo viņiem ir vēlme pēc jūras, pēc dabas. Ja viņš brauc no Viļņas, no lielpilsētas, uz lielpilsētu viņš negribēs braukt. Rīga barojās no Eiropas tūristiem, kas atlidoja, izbaudīja arhitektūru un kultūru un lidoja projām. Mūsu publika nemainījās, atbrauca ar treileri, telti vai izīrēja mājiņu, iekurināja grilu un atpūtās,” skaidro Klāvs Vikmanis.
Kā atvērās kafejnīca, tā uzreiz bija jūtams lietuviešu pieplūdums, kontrasts jūtams arī tāpēc, ka agrāk bija tūristi no Krievijas un Vācijas, stāsta kafejnīcas „Dzintariņš” viena no dibinātājām Liene Otaņķe.
Izvērtējot iespējas un resursus, kafejnīca „Dzintariņš”, kas atrodas iecienītā tūristu un atpūtnieku vietā Bernātos netālu no jūras, pašlaik strādā tikai četras dienas nedēļā.
Ģimenes uzņēmuma pārstāve Liene Otaņķe skaidro, ka situācija pandēmijas laika sākumā un arī pašlaik nav vienkārša. Lai ievērotu prasības tieši iekštelpās, kafejnīcas iekšpusē atstāti vien daži galdiņi jau tā nelielajā kafejnīcā, pārējie galdiņi atrodas ārpusē. Tagad aktuāls arī pavāra jautājums, stāsta Liene.
“Mūsu mazajā kafejnīciņā - līdzko sāc darbināt virtuvi un nolīgt personālu, lai virtuve darbotos pilnvērtīgi, katrs uzņēmējs zinās – tās ir pilnas ražošanas izmaksas, kur jārēķinās ar pieprasījumu un to, vai varēsi nodrošināt. Tagad, skatoties uz ierobežojumiem, vietu skaitu, tas viss ļoti ietekmē šo nozari,” secina Otaņķe.
Vasarā šī situācija būs vieglāka, bet kas notiks rudenī?
„Katra diena, ko mēs pazaudējam, ir liels risks, kā mēs izdzīvosim rudenī. Nav jau noslēpums, ka šajā biznesā vasara ir tā klēts, kas tevi pabaro arī ziemas tukšajās dienas. Baidoties no Covid-19 otrā viļņa, būs vai nebūs ierobežojumi, ir piesardzīgi jādomā, kādā režīmā varēsim strādāt rudenī,” saka Otaņķe.
Par muskuļu audzēšanu ziemas periodam runā arī Inta Šoriņa no Liepājas reģiona tūrisma biroja.
Liepāja esot labi izdarījusi savu mājasdarbu un savlaicīgi uzrunājusi gan vietējo, gan kaimiņvalstu tūristu.
Kaut arī šobrīd šķiet, ka cilvēku plūsma ir pieaugusi un lietuviešiem, arī igauņiem un vietējiem Liepāja šķiet interesants galamērķis, par to, kas notiks rudenī, skaidrības nav.
„Šobrīd ir, ko darīt, aktīvais atvaļinājumu periods ar 1. jūliju vēl tikai sāksies. Es novēlu uzņēmējiem rīkoties gudri, tikt galā ar parādu nastu un uzkrāt „taukumiņu” rudens cēlienam, jo mēs nevaram nojaust, kāds tas būs. Kamēr mums nav informācijas, vai koncertzāle un citas vietas varēs strādāt ar pilnu jaudu, mēs nezinām, kāds būs rudens,” atzīst Šoriņa.
Kaut arī „Verbeļnieku” saimnieks Klāvs Vikmanis ir optimistiski noskaņots un darbs notiek, būdams uzņēmējs ar lielu pieredzi nozarē, viņš pauž bažas par tūrisma jomas perspektīvām šajā laikā.
„Es uzskatu, ka tūrisma sfērai būs nepieciešams pievienotās vērtības nodokļa likmes samazinājums. Daudzi aizies pa burbuli, viņi nespēs pastāvēt, 21% ēdināšanai – tas ir daudz. Šajā lielajā konkurencē, laikā, kad nav cilvēku, tas ir nāves spriedums daudziem,” uzskata Klāvs.
Tikmēr lietuvieši turpina braukt uz Liepāju un citām vietām Kurzemes piekrastē, stāstot, kāpēc Latvija viņiem šķiet interesantāka nekā pašu tūrisma “meka” Palangā, kur dzīvokļu īres maksas ir divreiz dārgākas nekā Liepājā.
„Kāpēc braucam uz Liepāju - te ir mazāk cilvēku, ļoti laba pludmale un laba apkalpošana, bet pats galvenais - maz cilvēku un ir tīrs. Salīdzinot Palangu un Liepāju - kā diena pret nakti. Palangā jau jūnija sākumā bija pilns ar cilvēkiem. Te var pabraukt ar riteņiem, bet Palangā to nevar, tur nevar, neko pie mums nevar utt., cenas te zemākas, bet jūra tā pati,” stāsta tūrists no Lietuvas.
KONTEKSTS:
Latvijā 10. jūnijā beidzās 12. martā izsludinātā ārkārtējā situācija jaunā koronavīrusa ierobežošanai. Vīruss joprojām cirkulē un pret to nav nedz zāļu, nedz vakcīnas, tāpēc arī turpmāk ir noteikti vairāki ierobežojumi un piesardzības pasākumi.
Līdz jūnija beigām pasākumos iekštelpās tika ļauts pulcēties ne vairāk kā 100, bet ārtelpās – ne vairāk kā 300 cilvēku. Savukārt no jūlija pasākumos ārā drīkst pulcēties 1000 cilvēki; no augusta šie griesti būs - 3000 cilvēku. Ierobežojumi iekšā atkarīgi no telpas lieluma. Joprojām spēkā ir divu metru distances ievērošana. Bet sabiedriskajā transportā mutes un deguna aizsegi vairs nav obligāti.
