Decembris Latvijā izskatās kā senāk marts vai aprīlis. Par to, ka ziema ir mainījusi savu veidolu, stāsta viena no pieredzējušām agronomēm un augļkopības speciālistēm Ligita Rezgale no Saldus novada. Jaunlutriņu pagastā zemnieku saimniecībā „Mucenieki” viņa ar augļkopību nodarbojas 25 gadus.
„Katru gadu aukstums un ziema, ja tāda vispār pienāk tradicionālā izpratnē Latvijā, novirzās vairāk uz pavasara pusi. Atceros, ka bērnībā visu decembri uz skolu devāmies ar slēpēm, arī janvārī un februārī skolā fizkultūra bija ar slēpošanu līdz pat marta vidum. Tagad redzam, ka pēdējās ziemas – līdz Jaunajam gadam ziema nekad nav bijusi, sniegs ļoti reti un tikai uz dažām dienām, bet aprīlī, kad jāzied vizbulītēm un jāplaukst lazdām, tad ir īstais aukstums un sniegs,” stāsta Rezgale.
Salīdzinoši siltais laiks un lietus, kas nav pārvērties sniegā, ietekmē procesus – pakāpeniski piepilda gan labības laukus, gan citus stādījumus.
„Diemžēl ūdens stāv uz laukiem, kaut arī lielākā daļa platību ir meliorētas.
Šogad līst ļoti stipri, taču nav tā kā 2017. gadā, kad lija nepārtraukti un diezgan lieliem posmiem saknes nopuva. Meliorācijas sistēma nespēja ņemt pretī lietus daudzumu. Tas viss būtu jauks sniegs, ja būtu piesalis. Tā kā salu nesola tuvākajā laikā, tad būs atkal pārmērīgi slapjš,” norāda Rezgale.
Par to, ka lietus vietā tagad vajadzētu būt sniegam, runā arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Augkopības nodaļas vecākais speciālists Māris Narvils. Īpaši šie procesi novērojami Kurzemē un piejūras reģionos. Ir vairāki negatīvi aspekti, un lietus sniega vietā ir jau nopietna problēma.
„Ja tas viss nonāk lietus veidā, tad viss smuki aiztek prom, un pavasarī nekas nepaliek. Notece turpinās, un mēs attopamies pie nākošās problēmas, ka mums pavasarī viss ir sauss. Augi pēc stādīšanas izjūt mitruma trūkumu, un mēs esam spiesti domāt par dārgām laistīšanās tehnoloģijām, ieguldīt nopietnus līdzekļus, lai to kompensētu,” skaidro Narvils.
Tagad jādomā, kā šķietami lieko mitrumu, kas citā situācijā glabātos sniega veidā, pieturēt.
„It īpaši mazām platībām, dārziem, kā veidot akumulācijas dīķus saglabāt [ūdeni] nebaltai dienai, kad pavasarī tas viss ir vajadzīgs un netērētu lielus līdzekļus laistīšanai. Nākamais, kas ir saistīts ar aršanas tehnoloģijām, - ja zemīte sasalusi un ir sniegs, tad tie izkalšanas procesi nav tik izteikti,” stāsta Narvils.
Vietām, kur ir uzartie lauki un nav veģetācijas, lietus apstākļi nes nākamo bēdu, saka augkopības speciālists. Augsne tiek degradēta tiešā un pārnestā nozīmē. Augsnes daļiņas tiek izskalotas.
„Paliek ar sliktāku struktūru uz pavasari, visi barības elementi skalojas prom ar ūdeņiem, tādā veidā zaudējam būtiskas lietas.
Minimālais, ko vajadzētu darīt – uz ziemu mums vajadzētu kultūras vai starpkultūras, kas spēj šos procesus bremzēt,
lai tā izskalošanās nenotiktu, lai pliko, uzarto lauku paliek mazāk. Regulāri piekopjot šādu praksi, mūs nekas labs negaida, īpaši ņemot vērā klimatiskās izmaiņas,” norāda Narvils.
Viņš uzsver, ka augsnei jābūt maksimāli nosegtai ar augiem, kas nedod atelpas iespējas nezālēm un slimībām. Klimatiskās izmaiņas radīs arvien lielākas galvassāpes tradicionālajai zemkopības sistēmai. Tāpēc jāmeklē cits ceļš, lai ražas varētu saglabāt un neveidotos tuksneši, jo jau tagad rudeņos vērojami smilšu mākoņi. Un tas, kas ir labi lielai tehnikai, nenozīmē, ka ir labi augsnei.
„Arī milzīgās lāmas uz laukiem ir saistītas ar mūsu darbošanos. Apakšslāņi ir sablīvēti, ūdens nekur netiek. Kur ir normālas saknes, tur nestāv ūdeņi. Noteiktos apstākļos augi var izslīkt, izsalt, bet tas ir saistīts ar visu iepriekšējo, ko stāstīju,” norāda Narvils. Augkopības speciālists gan uzsver, ka augu spēja izdzīvot ir apbrīnojama.
Siltāki laika apstākļi bez sniega visbiežāk tiek novēroti Kurzemē un pie jūras, kur arī šogad sniegs un sals ir bijusi īslaicīga parādība.
