Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kaimiņu novadi Viļāni un Varakļani - vienā pirmsvēlēšanu kaislības, otrā kūtrums

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Mototrašu trokšņu sāga Satversmes tiesā; gāzētāju pusē nostājusies arī Saeima

Krīžu iespaidā lauksaimnieki izvēlas pārprofilēties jeb mainīt darbības nozari

Krīžu rūdījumā lauksaimnieki maina nozares, bet viensētas nepārkāpj

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Lai arī Latvijas zemnieki krīzes situācijās kļūst rūdītāki un rod risinājumus – maina nozares vai veido vairākas nodarbošanās vienā saimniecībā. Taču izaicinājums joprojām ir pārkāpt viensētas robežas un apvienot spēkus nozaru ietvaros, lai radītu spēcīgus dominējošos spēlētājus ar lielu jaudu tirgū arī eksportā.

Termins “pārprofilēšanās” pēdējos gados lauksaimniecībā dzirdams arvien biežāk. Dažādas nozares ir tirgus krīžu un negaidītu slimību mocītas, un zemnieku migrēšana no vienas nozares uz citu notiek biežāk, lai spētu noturēt saimniecības laukos. Piena lopkopji mēģina gaļas lopu audzēšanu, mazākas saimniecības pārdod lopus un sāk audzēt putnus vai aitas, veido bioloģiskas saimniecības. Bet viena no lielākajām cūkaudzētāju saimniecībām kļuvusi par tītaru fermu.

No bekona pie tītargaļas

Viena no Latgales lielākajām cūkaudzēšanas saimniecībām “Cirmas bekons” ir viens no piemēriem, kas liecina par pārkārtošanos lauksaimniecības sektoros. Šo saimniecību ietekmējusi viena no nozares krīzēm – Āfrikas cūku mēra veidolā. Fermas komplekss nelielajā pagastā ir tiešām liels – kopumā 12 ēkas, kurās gadā apgrozījās 20 tūkstoši cūku. Tagad zemnieki izmanto tikai četras.

“Cirmas bekons” 2015.gadā pieņēma lēmumu pārtraukt darbību cūkkopības nozarē un sāka darbu putnkopībā. Gan cūkas, gan sivēnus nācās likvidēt, saņemot valsts kompensāciju teju pusotra miljona eiro apjomā, jo saimniecība atrodas visbīstamākajā infekcijas zonā.

“Te dzīvo aptuveni pieci tūkstoši putnu – tītaru. Tie ir pusotru mēnesi veci, un šo telpu dēvējam par bērnudārzu, jo putnus šeit atved pavisam maziņus, tikai dienu vecus,” stāsta saimniecības pārstāvis Oskars Liepiņš. Viņš vispirms izrāda pirmo kūti, kurā satupuši simtiem jaunie tītari.

Infrastruktūru mazliet gan nācies pielāgot, saliktas jaunas putnu barotavas, tāpat demontēti sivēnu aizgaldi. Saimniecībā līdzīgi kā iepriekš ir stingri biodrošības pasākumi, jo nu jau arī putnu audzēšanas nozari Eiropā plosa slimība. “Pārprofilēšanās saimniecībā izmaksājusi ap 50 tūkstošiem eiro – veidotas jaunas dzirdītavas, ventilācijas sistēma,” stāsta Liepiņš.

Šobrīd tītara gaļu pamatā realizē vietējā tirgū, lielajās veikalu ķēdēs. Eksports pagaidām zemniekiem “Cirmas bekonā” neesot aktuāls, jo patlaban pat nespēj apmierināt vietējo pieprasījumu pēc tītara gaļas. Līdz 5% produkcijas gan eksportē uz Skandināvijas valstīm.

Liepiņš atzīst, ka, mainot lauksaimniecības nozares, nācies arī atlaist vairākus darbiniekus. Tāpat lielas pārmaiņas bijušas fermas zootehniķei, kurai jāapgūst citas zināšanas.

“Zootehniķei tas bija lielākais pārbaudījums, jo viņai tas bija mūža darbs tieši cūkkopībā, bet tad pieņēma lēmumu audzēt putnus, un viss jāmācās no jauna,

un vēl joprojām mēs mācamies. Tas arī nav vienkārši, jo Latvijā nav analoga ferma tītaru audzēšanā, tāpēc esam braukuši pieredzes gūšanai viesoties Vācijas un Lietuvas fermās,” stāsta uzņēmuma pārstāvis.

Līdzās putnkopībai zemnieki šajā saimniecībā eksperimentē jau vairākus gadus arī ar aitu audzēšanu.

Šobrīd viena no fermas ēkām atvēlēta arī aptuveni 100 aitām. Tiesa gan, šajā sektorā Liepiņš pagaidām neredz lielas perspektīvas un ganāmpulku uzņēmums neaudzēs.

No piensaimniecības pie putnu un aitu audzēšanas

“Kopumā mums ir ap 700 dažādu putnu, bet dējējvistas ir ap 100,” stāsta zemnieku saimniecībā “Priežkalni”, kas arī ir lauksaimniecības pārmaiņu piemērs. Tur zemnieki pametuši piena lopkopības nozari, kas arī pēdējos gados krietni mocīta Krievijas embargo un zemo svaigpiena iepirkuma cenu dēļ.

Saimniece Signe Seile stāsta, ka ar ģimeni piena nozarē darbojušies 20 gadu, bija izaudzēts 50 lopu ganāmpulks.

Sākotnēji pārprofilēšanās uz putnu un aitu audzēšanu bijusi emocionāli grūta, jo “govis nav kāposti, kurus saskābē, pārdod un aizmirst”, piebilda zemniece.

“Mēs bijām jau ļoti noguruši no piena lopkopības, jo mums tie apjomi nebija tik lieli, bet bija jāiegulda liels pašu darbs. Tas tomēr ir smagi strādāt 20 gadus bez brīvdienām. Un piena cena vienmēr bijusi nestabila – kāpumi un kritumi. Tur jābūt vienmēr sagatavotam spilventiņam, uz kura krīzes laiku pārlaist, bet mazākām saimniecībām sagatavot šo spilvenu ir problemātiski, jo apgrozījums nav tik liels. Tāpat ir vienkārši jāpieņem realitāte, ka Latvijā ekonomika ir tāda, kāda tā ir, un piensaimniecībā izdzīvos vairāk tās lielākās saimniecības, kuras ir optimizējušās un ir iespējas ilgāk cīnīties par labāku cenu vai spiest uz leju pašizmaksu pienam,” skaidro Seile.

Par problēmām piena nozarē atgādina vien parādi par iepirkto barību, bet ar jauno nodarbošanos Signe Seile ir apmierināta, jo putnkopība no ģimenes prasot mazāk spēku. Zemnieki gan tagad cer, ka putnu gripa Latvijā neparādīsies, jo putnus audzē bioloģiski, proti, neliedz tiem ilgu laiku uzturēties ārā.

Arī šajā saimniecībā infrastruktūra diži nebija jāmaina, putnus var turēt arī lopu kūtī. “Māja ir sakopta, un lauki ir apstrādāti, un dzīvība ir visos stūros – ir aitas, putni, zirgi un minizoo. Tā ka saimniecība nav likvidējusies, bet pārprofilējusies. Protams, mēs vēl ejam procesu uz bioloģiskās saimniecības sertifikātu, kas prasa četrus gadus, bet mērķis ir. Tāpat ir jācenšas “olas neglabāt vienā groziņā”, ja profilējas uz vienu nozari, tad ar lielu apjomu ir arī lieli risku apdrošināšanas pasākumi.

Taču, ja tā ir nelielāka ģimenes saimniecība, tad ir labi uzturēt vairākas nozares – kad neiet vienā, tad spēkus var smelt kādā citā.

Tāpēc mums ir arī lauku tūrisms, aitas un pakalpojumi, jo ir jāmēģina riskus sadalīt,” skaidro Seile.

Viena pareizā ceļa nav

Dažādas zemnieku organizācijas apvieno Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome, kuras vadītājs Edgars Treibergs arī apstiprina, ka nozare vienmēr bijusi mainīga. Treiberga ieskatā zemnieki lēmumu mainīt nodarbošanos pieņem ne tikai nozaru krīžu dēļ, turklāt vienu visveiksmīgāko un izdevīgāko saimniekošanas veidu mūsdienās nosaukt nav iespējams.

“Piena lopkopība ir viena no smagākajām nozarēm, kur tiešām visas 365 dienas jābūt pie tiem lopiem, jābaro, jādzirda un jāslauc. Kā arī jādomā, kur to produkciju likt. Šajā sektorā bez atelpas vienam ģimenes loceklim ir jāizvieto otru, bet situācija ar lauku darbaspēku ir dramatiska. Tie saukļi, ka lauki paliek tukši, nav tikai vārdi, tā ir realitāte. Tāpat tie draudi ar putnu gripu ir tāds damokla zobens pār visu nozari. Un tieši šīs lietas, kas ir no mums neatkarīgas, bet var skart jebkurā brīdī, tās liek zemniekam būt uzmanīgam.

Katrā nozarē ir svarīgi, tieši kādi cilvēki tur darbojas, jo ne Zemkopības ministrija, ne nevalstiskais sektors nevarēs pateikt zemniekam, ar ko ir visizdevīgāk strādāt,” skaidro Treiberga.

Lauku atbalsta dienests pārmaiņas lauksaimniecības nozarēs savukārt var novērot pēc atbalsta pasākumiem, ko zemnieki mēdz izmantot arī, lai mainītu nozari. Taču dienesta eksperta Ģirta Krūmiņa ieskatā, tā nav masveida parādība Latvijā un īpaši populārāko lauksaimniecības veidu karti valstī nemaina. Krūmiņš vērtē, ka krīzes nozarēs zemniekus padara radošākus un liek uz sevi paskatīties arī kritiskāk, lai saimniecībā veidotu papildu pievienoto vērtību un dažādotu riskus. Vidējais attīstības investīciju lielums šobrīd Latvijas zemnieku saimniecībās dažādās Eiropas fondu programmās ir ap 50 tūkstošiem eiro.

“Diversifikācija un pāriešana uz citām nozarēm notiek, bet nevaram teikt, ka puse vai trešdaļa piena saimniecību būtu mainījušas novirzienu. Tie, kas iesniedz projektus atbalstam, tad tur tās investīcijas pērn bija vairāk vērstas uz to, lai zemnieki paši varētu sagatavot lopbarību, mazāk iepirkt, tādējādi samazināt pienam pašizmaksu.

Tad arī bija zemnieki, kas paši sāka veidot nišas produktus – veidot fermās nelielu pārstrādi vai paralēli pie piena sektora sāk nodarboties ar gaļas liellopu audzēšanu, lai dažādotu riskus.

Par cūkkopību runājot, zemnieki vairāk domā par pirmapstrādi, par to, lai paši fermā varētu savus dzīvniekus arī nokaut un sadalīt, un piegādāt jau ar augstāku pievienoto vērtību. Kā arī bija zemnieki, kas cūkkopībā domāja par pārstrādi, grib veidot kūpinātavas,” stāsta Krūmiņš.

Pārkāpt viensētas robežas

Lauku konsultāciju centrā interesi par nozaru maiņu pēdējos gados izrādījuši ne mazums zemnieku. Pieprasītākās un naudīgākās nozares šobrīd rādot zemes tirgus tendences, ir divi līderi Latvijā – mežu nozare un graudkopība.

Lauku konsultāciju centrā vadītājs Mārtiņš Cimmermanis secina, ka vairāk pārprofilēšanās bijusi aktuāla piena saimniecībā: “Piena krīze skaidri parādīja, ka pirmie no tās nozares aizgāja tie, kam nebija nekādu saistību vai Eiropas fondu projekti iesākti un kuriem bija jau blakusnozare. Tie bija augkopji, kuriem bija arī lopkopībā labas iestrādes, un viņi arī likvidēja, jo otrā nozarē bija stabilitāte. Tās pārsvarā bija Zemgales saimniecības, bet ne tikai.

Jāatzīst, ka tas process arvien turpinās, tikko arī viens kooperatīvs ziņoja, ka tiek pārdoti labi ganāmpulki, diezgan lieli.”

Daļa piensaimnieku pāriet uz augkopību, otra daļa izvēlas krustot lopu šķirnes un pāriet uz gaļas liellopu audzēšanu, kas Cimmermaņa ieskatā ir sarežģītāks ceļš un varētu prasīt līdz trim gadiem, lai zemniekam būtu kādi saimniekošanas rezultāti: “Ja saimniekam bijušas liesas zemes un nevar dabūt labas graudu ražas, tad iet uz gaļas lopkopību. Tas ir loģisks lēmums. Jautājums, vai šiem zemniekiem pietiek resursu, lai varētu nodrošināt naudas plūsmu trīs gadus un tālāk attīstītu to biznesu. Taču te ir arī tālāk jādomā, kā nozari kopumā attīstīt, jādomā par eksporta attīstību kopumā. Pašlaik uz Turciju ved dzīvos lopus, bet nevienas nopietnas gaļas pārstrādes kautuves nepieder zemniekiem un kooperācijas arī nav.”

Līdzīga situācija arī iepriekšminētajā aitkopības sektorā, ko lauksaimnieki īpaši iecienījuši, pēdējā laikā augot ganāmpulku skaitam, taču arī šeit, lai sasniegtu rezultātu zemniekiem vairāk jākooperējas eksportam, uzskata Cimmermanis.

“Reizēm mūsu zemnieki arī pat par daudz cer uz valsti un kaut ko prasa. Viena no pēdējām Eiropas komisāra atbildēm uz baltiešu piensaimnieku, konkrētāk šoreiz lietuviešu žēlošanos, ka cenas krīt un vajag atbalstu, tad komisārs iepretī jautāja, vai tos instrumentus, ko Eiropa dod, zemnieki izmanto arī nozares sakārtošanai, tirgus sakārtošanai vai tikai notērē naudu un nemaina domāšanu. Tie ir skarbi, bet tieši vārdi.

Vai mēs esam konsolidējušies, lai spētu pārdot produkciju pasaules tirgos? Ja tā pavēro Latvijā, nekas tāds nenotiek.

Ir individuālas darbības, kas vērstas uz iekšējā tirgus labumiem, bet arvien neesam spējīgi kvalitatīvi apvienot spēkus, lai tirgotu uz ārpusi lielos apjomos,” norāda centrā vadītājs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti