Zemnieku saimniecībā „Grīvas" piena lopkopība nav izvēlēta nejauši. Saimniece Aira ir zootehniķe, un gotiņas vienmēr ir bijušas viņai mīļas. Pašlaik ganāmpulkā ir nedaudz vairāk kā divdesmit slaucamo govju un ap desmit teļu. Kā smej saimniece, jāsaimnieko prātīgi, jo visas olas saliktas vienā groziņā. „Rezervēm vienmēr visu ir jābūt. Nevar tā paļauties – ņemt nez kādus kredītus un nez ko būvēt un paļauties, ka būs vienmēr tāda samaksa. Mēs jau esam dikti norūdīti," norāda z/s „Grīvas" īpašniece Aira Čabaja.
Mēnesī Grīvu raibaļas dod apmēram 12 tonnas piena, kas nonāk Talsos. Saimniecībā strādā visa ģimene, un pēdējās dienās cītīgi tiekot gaidītas ziņas, jo skaidrs, ka Lietuvas un Krievijas „piena karu" sekas nepamanītas nepaliks arī Latvijā. „Šorīt ziņās es dzirdēju, ka pienam Latvijā cena varētu nedaudz nokristies (..) Es ceru, ka zem 18 santīmiem zemāk nekritīs (..) Tā ir tā robeža (..) Jo tā pašizmaksa pieniņam jau ir diezgan augsta, un ja elektrību, saka, ka ar janvāri sāks pacelt, nezinu," pauž Čabaja.
Iespējamās Lietuvas un lielās kaimiņvalsts nesaskaņas mazliet satrauc arī citus šīs puses zemniekus. „Kad jau kāds kaut kur nošķaudās, citi arī sāk slimot. Mēs visu esam pārdzīvojuši arī 1998. gada Krievijas krīzi un visu pārējo," saka z/s „Krieviņi" īpašnieks Ilvars Ozoliņš.
Kurzemes pierobežā dzīvojošie piensaimnieki lielākoties pienu nodod Talsiem, kas vairāk strādā uz vietējo tirgu, un šoreiz tas varētu būt liels pluss.
