Kā ievērot Pasaules Tirdzniecības organizācijas nosacījumus un vienlaikus pasargāt Eiropas ražotājus, turklāt nesabojāt attiecības ar Ķīnu? Šāda, nepavisam ne vienkārša lēmuma priekšā ir Eiropas Savienība. 2001. gadā, kad Ķīna iestājās Pasaules Tirdzniecības organizācijā, tirgus ekonomikas statusu Ķīnai solīja pēc 15 gadiem. Šobrīd, kad 15 gadi tūlīt tūlīt būs pagājuši, Ķīna uzskata, ka valstij šis statuss pienākas, bet Eiropas Savienībā rit karstas diskusijas – ir Ķīnā tirgus ekonomika vai nav.
Kādēļ Ķīnai šis statuss ir svarīgs? Jo valstīm, kas ir tirgus ekonomiku sarakstā, ir daudz sarežģītāk piemērot antidempinga pasākumus. Šobrīd Eiropā Ķīnas preces visai bieži nokļūst tirgus uzraugu redzeslokā, bieži vien – tieši aizdomīgi zemo cenu dēļ.
Savukārt Eiropas Savienībai, no vienas puses, ir vēlme pasargāt savus ražotājus. It īpaši tērauda nozarē, kas ir visai skaļi savu interešu aizstāvji un bieži piesauc Ķīnas uzņēmumu dempingu. Turklāt tam, ka Ķīnā nav reālas brīvā tirgus ekonomikas, piekrīt gandrīz visi. No otras puses – Eiropa cer uz Ķīnas investīcijām, un lēmums nepiemērot Ķīnai tirgus ekonomikas statusu var pabojāt attiecības ar Pekinu. Eiropas Parlamentā debatēs Eiropas Komisijas veselības un pārtikas drošības komisārs Vītenis Andrukaitis uzsvēra:
''Nenoliedzami, Ķīna nav tirgus ekonomika, lai kādus standartus mēs piemērotu. Un mēs zinam, ka diskusijas šeit nav par to. Mēs smagi strādājam, lai meklētu risinājumu, kas nav vienkāršs. Ir skaidrs, ka mūsu tirgus aizsardzības mehānismiem ir jābūt pietiekamiem un efektīviem neatkarīgi no termiņiem un plāniem, kas tapuši, Ķīnai iestājoties Pasaules Tirdzniecības organizācijā.''
Ķīna šobrīd izpilda tikai vienu no pieciem kritērijiem, lai noteiktu, vai valsts ir tirgus ekonomika - valstī uzņēmumi savā starpā nenorēķinās ar precēm un pakalpojumiem. Neizpildīti palikuši pārējie četri kritēriji: pirmais - valsts neiejaucas resursu sadalē un uzņēmumu lēmumu pieņemšanā; otrais - uzņēmējdarbību regulē likumi; trešais – ir likumi, kas regulē īpašumtiesības un maksātnespēju, un ceturtais – ir no valsts neatkarīgs finanšu sektors. Tieši šos kritērijus debatēs piesauca Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas prezidents Džanni Pitella:
''Vai nu Ķīna izpilda piecus kritērijus, kas nosaka, vai valsts ir tirgus ekonomika, vai arī Ķīna nevar cerēt, ka tai piešķirs šādu statusu. Es nekādā veidā nevēlos noliegt draudzību starp Ķīnu un Eiropas Savienību, kas šobrīd ir stipra, bet, ja mēs vienkārši turpināsim kā līdz šim, tā būs Eiropas ražotāju pašnāvība.''
Tomēr ir skaidrs, ka Eiropu vairāk uztrauc nevis tas, vai Ķīnā ir vai nav brīvā tirgus ekonomika, bet gan - kā šis lēmums ietekmēs Eiropas ražotājus.
Ne visi deputāti steidz piesaukt drūmus scenārijus, piemēram, Eiroparlamenta deputāts no komunistu grupas Helmūts Šolcs atzina, ka vairāk ierobežojumu nav īstā atbilde:
''Ķīnas tirgus komensē Eiropas ražotāju trūkumus, kas līdz šim bijuši nemanāmi. Debates par tirgus ekonomikas statusu un kādus ieročus izmantot tirdzniecības karā nozīmē problēmai pieiet no nepareizās puses, tas nav risinājums Eiropas darbavietu saglabāšanai. Eiropas Savienībai un Ķīnai ir jāmācās strādāt kopā. Mums ir jālabo līdz šim pieļautās kļūdas gan Eiropā, gan Ķīnā un jāatrod risinājumi, kas atbilst Pasaules Tirdzniecības organizācijas principiem.''
15 gadu termiņš tirgus ekonomikas statusa piešķiršanai Ķīnai beidzas šā gada decembrī.
