“Kredītu ņēmēji un parādnieki nav vienkārši nelaimes čupiņas,” saka Saulītis. Tie ir cilvēki, kas lielākoties domā un rīkojas racionāli un arī vēlas cieņpilnu attieksmi. Savukārt parādu piedzinējiem ir jābalansē starp piedziņas izmaksām un ieguvumiem. Piemēram – noteikti strādā regulāri atgādinājumi par parādu, lēna un pacietīga pilināšana. Tomēr, citējot Saulīti – visticamāk, pret ieguldīto, to cik ilgi ir jāpilina, cik daudz resursu jāiegulda, tas var izrādīties vienkārši neefektīvi.
Meklējot, kā to padarīt efektīvāku, eksperimentā izmēģināts intensīvāk atgādināt parādniekiem par maksājumiem pēc tam, kad cilvēks jau piekritis parāda atmaksas grafikam. Un tur pētījumā noskaidrots, ka tas strādā pretēji.
“Gadījumos, kad parādnieks piekrīt maksāt, ja tu viņam turpini atgādināt par šo lietu, tad patiesībā var būt pretējs efekts – parādnieks atkārtoti lauž doto solījumu,” skaidro Saulītis.
Bet kā ar apnicības izmaksām – tas ir sūtīt vēstules un visādi apgrūtināt parādnieku, līdz mīļā miera labad cilvēks samaksā? Saulītis saka – arī šeit ir redzams, ka cilvēki rīkojas racionāli un samēro – cik liels parāds un cik ļoti kaitinošs ir parādu piedzinējs.
“Bija skaidri redzams, ka, ja parāds ir mazs, tad ir daudz lielāka iespējamība, ka pēc atgādinājuma saņemšanas cilvēks nomaksās. Savukārt ja parāds ir liels, tad acīmredzot šis te nepatīkamās ziņas epastā vai telefonā par to, ka parāds joprojām eksistē, ir salīdzinoši mazapnicīgas, nekā tie resursi, kas jāiegulda, lai nokārtotu savus parādus,” skaidro Saulītis.
Bet vai atgādinājums par parādu sarkanā aploksnē strādā labāk nekā vienkārši balta, klasiska atgādinājuma vēstule? Atbilde ir – nē, sarkanās aploksnes tikai samazina parādu atmaksu. Un tas pārsteidzis visus, atzīst Saulītis. Iespējams, ka šis nu esot gadījums, kad izcelties nemaz nav labi. Bet
galvenais secinājums, kas noder arī nozarei, – nav vērts tērēties sarkanām aploksnēm. Sarkanā aploksne maksā vismaz trīs reizes dārgāk nekā balta un tagad jebkura kompānija zina, ka šāds veids nav efektīvs, viņš skaidro.
Ko darīt? Pētnieka ierosinājums ir izmantot to, ka sabiedrībā arī finansiālās attiecības patiesībā balstās uz savstarpēju uzticēšanos un sadarbību.
“Mums ir jāmēģina saprast un veidot dialogu ar šo personu, un izmantot arī mūsdienu tehnoloģijas, interaktīvas saziņas sistēmas, kur nevis tu saki, “lūdzu samaksāt parādu”, bet vairāk uzdod jautājumus, vai un kādā veidā jūs esat gatavi risināt šo situāciju,”viņš stāsta.
Bet kas tad ir Latvijas parādnieki? Cilvēki, kas nesaprata, ka kredīts ir par lielu un nebūs atmaksājams? Varbūt ļaunprātīgi nemaksātāji?
Esot aizvien vairāk pētījumu ASV un Eiropā, kas liecina, ka tā saucamais stratēģiskais bankrots jeb ka “nemaksā tikai tāpēc, ka vienkārši saprot, ka nevarēs noķert” ir ārkārtīgi maza minoritāte. Un minoritāte ir arī cilvēki, kas neizprot situāciju.
Pēc Saulīša domām, finanšu pratība lielākoties nav tā, kas palīdzētu risināt mājsaimniecības ekonomisko situāciju.
Daļā gadījumu pie kredītu neatdošanas vainojama vienkārša aizmāršība. Cilvēki mēdz aizmirst un mēdz aizmirst par diezgan lieliem parādu maksājumiem, novērojis sociālantropologs. Šajos gadījumos atgādinājums lieliski nostrādā un palīdz samaksāt parādu.
Bet visbiežāk pie vainas ir sistēmiskas problēmas, uzskata pētnieks.
Pirmkārt, kredītu došanas un saņemšanas regulējums, cik efektīvi ir piedziņas mehānismi. Otrkārt, Latvijā cilvēkiem vienkārši ir ļoti mazi uzkrājumi.
“Mums nav šī drošības spilvena gadījumiem, ja notiek kaut kas negaidīts,”saka Saulītis un piebilst – kaut kas negaidīts notiek visu laiku.
