Ukraiņu karavīru un brīvprātīgo spēja veiksmīgi cīnīties ar iebrucēju pārspēku pārsteidza daudzus. Par negaidītiem varoņiem jau no kara pirmajām dienām kļuva arī ukraiņu zemnieki. Ik dienu pasauli pāršalca arvien jauni video, kā parasti traktori aizvelk kārtējo krievu tanku vai bruņutransportieri.

Taču Ukrainas zemniekiem šobrīd uzmanība pievērsta arī pavisam citu iemeslu dēļ. Ne vienai vien pasaules valstij ieilgusi karadarbība Ukrainā draud ar badu, brīdināja ANO pārtikas programmas vadītājs Deivids Bīzlijs.

“Ukraina un Krievija kopā saražo aptuveni 30 procentus visu pasaules kviešu, 20 procentus kukurūzu, 75–80 procentus saulespuķu eļļas. Puse no graudiem, ko iepērk ANO pārtikas programma, lai pabarotu 125 miljonus cilvēku visā pasaulē, nāk tieši no Ukrainas. Visi runā par to, cik neparedzamas ir militārās darbības Ukrainā, taču es jums varu pateikt, kas ir paredzams – tuvākajos 12 mēnešos mūs sagaida globāla pārtikas krīze,” sacīja Bīzlijs.

Sarežģījumi eksportēt

Šobrīd aktuālākā problēma ir tā, ka Krievijas spēki bloķējuši visas Ukrainas ostas Melnajā jūrā, tādējādi samazinot eksporta iespējas līdz minimumam. Uz to norādīja Ukrainas lielākā saulespuķu eļļas ražotāja, uzņēmuma “Kernel” vadītājs Jevgens Osipovs: “Šobrīd preci varam sūtīt vairs tikai caur mūsu rietumu robežu. Taču šādi eksportējam ne vairāk kā 10 procentus no tā, ko normāli sūtītu caur ostām.

Tas nozīmē, ka Ukrainas eksports samazināsies desmitkārtīgi, ja salīdzina ar pirmskara situāciju.”

Šāds eksporta samazinājums jau šobrīd jūtams ne vienā vien pasaules valstī. Kamēr vienā pieaugušas cenas, citā strauji tukšojas stratēģiskās rezerves. Tikmēr, piemēram, Libānā jaunā krīze draud izraisīt nemierus.

“Libāna jau tā šobrīd pārdzīvo vienu no visu laiku nopietnākajām krīzēm. Mums bija masīva devalvācija, un šobrīd zem nabadzības sliekšņa ir jau 80 procenti iedzīvotāju. Valdība šobrīd ir ierobežojusi maizes cenas, taču, krietni pieaugot kviešu cenai, valsts cietīs vēl lielākus zaudējumus.

Loģiski būtu cenas palaist brīvībā, taču valdība baidās no masīviem protestiem,” skaidroja Libānas tirgus pētījumu institūta direktors Patriks Mardini.

Vai iespēja Latvijas zemniekiem? 

Vai brīdis, kad Ukraiņi nespēj eksportēt saražoto, dod jaunas iespējas Latvijas zemniekiem?

Kooperatīvā sabiedrība “Latraps”, kas graudus eksportē uz vairāk nekā 30 pasaules valstīm, apstiprināja, ka pagaidām vēl nav izjutuši jaunu potenciālo klientu interesi, taču neizslēdza, ka tāda varētu rasties vasarā.

Savukārt biedrības “Zemnieku saeima” vadītājs Juris Lazdiņš sarunā ar Latvijas Radio norādīja – nav iemesla priecāties, ka nu graudu cenas krietni kāpušas. Vēl vairāk ir kāpušas izmaksas, lai šos graudus izaudzētu.

“Degvielai cena ir pieaugusi, minerālmēsliem cena ir sešas reizes pieaugusi. Tā kā tas nenozīmē to, ka zelta laiki iestājās. Iestājās ļoti grūti laiki. Pirmkārt, cenas dēļ. Otrkārt, pieejamības dēļ. Mēs joprojām risinām jautājumu par minerālmēslojuma pieejamību, tas nav atrisināts. Tā kā tas ir ļoti liels izaicinājums Latvijas graudaudzētājiem,” skaidroja Lazdiņš.

Viņš gan uzskata, ka jaunajiem apstākļiem mūsu zemnieki pielāgosies. Talkā nāk arī Eiropas Savienības lēmumi, kas virzīti uz to, lai tiktu saražots maksimāli daudz pārtikas.

Sagaidāma mazāka raža

Problemātiskāk varētu būt ar saulespuķu eļļas pieejamību. Pagājušajā nedēļā vairākos lielajos veikalu tīklos Lielbritānijā noteikts ierobežojums divas līdz trīs eļļas pudeles uz vienu pircēju. Tā varētu būt arī pie mums. Taču citādi par pārtikas pieejamību satraukumam mūsu valstī neesot pamata.

Globāli šī problēma gan tikai pieaugs.

Ukraiņi ne tikai nevar izvest jau saražoto, bet arī jaunā raža būs krietni mazāka nekā līdz šim.

“Pēc mūsu aprēķiniem, pieejamā sējas platība Ukrainā šobrīd samazinājusies par 20 procentiem. Pagājušajā gadā Ukraina saražoja vairāk nekā 100 miljonus tonnu graudu un eļļas sēklu. Šajā gadā prognozējam, ka nebūs vairāk par 60 miljoniem tonnu. Tas nozīmē, ka samazinājums būs 40 procenti,” uzsvēra Ukrainas eļļas ražotājs Jevgens Osipovs.

Tikmēr Ukrainas laukos nu zemnieki iedalāmi divās kategorijās. Vieni, kuri gaida lauku atmīnēšanu un darbu atsākšanu. Otri, kuri uzvelk bruņuvesti, ķiveri, aprīko savus traktorus ar bruņām, lai atkal dotos laukā. Jo viņi zina – Ukraina ir pasaules barotāja un jādara viss, lai tā tas būtu arī turpmāk.