"Pavasarī, kad viņi lien ārā līdz 20-21 cm, un tad viņus griež nost, līdz mirklim, kad viņš sāk atplaukt,” skaidro Dvaits Spuriņš, kuram šī pavasara sparģeļu sezona jau ir beigusies, bet tad, kad tie jau būs kārtīgi ieaugušies, sezona būs ilgāka:
„Aprīļa vidus, tas ir superrekords – divdesmitie datumi, tas ir zem plēves parasta lieta. Un trīs gadus vecus stādus tad līdz Jāņiem pāris mēnešus var griezt un tad katru dienu visu laiku, jo viņu augšanas ātrums siltajās dienās ir milzīgi liels.”
Dvaita Spuriņa pamatbizness ir saistīts ar autoriepām, bet draugi Gotlandē ne reizi vien cienājuši ar sparģeļiem un tad nu pamazām radusies doma - kāpēc nepamēģināt sievastēva īpašumā Kalnienā tos pašam audzēt? Tā arī iestādīti pirmie divi hektāri.
„Jau 22-25 gadi drīz būs, kopš ar riepām nodarbojamies, un tas bizness nav vairs tāds, kā mēs to gribētu. Tas viss ir mainījies, un mēs nolēmām kaut ko sākt papildus. Un, ja ir kāda kapeika, ko investēt, tad man likās, ka kopā ar sievastēvu tas varētu būt viens veids, kas ir interesants. Man ir arī daudz paziņu Gotlandē, kas to dara, kas ir tādi lieli, nu nosacīti lieli sparģeļu audzētāji, kuriem nav žēluma padalīties ar savu pieredzi,” par sākumu stāsta Spuriņš.
Šopavasar nolemts arī izmēģināt izaudzēto piedāvāt restorāniem un pircējiem Kalnciema ielas tirdziņā. Secinājums - pircēji ir.
‘Man patīk satikt cilvēkus un andelēt, un skaitīt, cik buntītes minūtē vai sekundē var pārdot, jā, es to darīju un cilvēki ļoti novērtēja. Jā, nu tā tāda joku statistika, bet tur cilvēki ļoti novērtēja,” priecājas Dvaits.
Dvaita dzīvesbiedre Agnese stāsta, ka viņas pienākumos savukārt ir bijis apstaigāt restorānus, kuri bija atsaukušies izmēģināt Kalnienā audzētos sparģeļus, un arī tajos ir izrādīta interese:
„Man iekrita tā loze atbalstīt Dvaitu šajā lietā, un es gāju ar sparģeļu maisiņiem, man šķita, ka mūs sagaida ar tādu patīkamu pārsteigumu - ko jūs vēl audzēsies, arī tādus jautājumus es dzirdēju, liekas, ka reakcija bija tāda atvērta, priecīga un atbalstoša.”
Agnese gan par vīra iecerēm sparģeļu biznesā ir arī nedaudz piesardzīga, taču par neiespējamu to neuzskata:
„Man šķiet, mēs esam pārāk maz, lai varētu tādu ekskluzīvu lietu uzturēt ilgstoši - kā pirkt un ēst sparģeļus, bet es ticu arī Dvaita prasmēm dibināt kontaktus Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, un tur es zinu, ka ļoti garšo un ēd sparģeļus, tad tas viss kopā varētu aiziet.
Bet es pamanu, ka cilvēki kļūst arvien ieinteresētāki un apzinīgāki savos ēšanas paradumos un ka grib ēst veselīgi gan jauni, gan veci un māca arī bērnus; un sparģelis ir viens no tiem produktiem, kas ir veselīgs un bagāts ar visādām svarīgām uzturvielām.”
Dvaits savukārt, taujāts par to, vai saredz arī tādu nopietnu nākotni savam biznesam un vai var prognozēt, ka tas arī aizies, atzīst, ka to varēs tā īsti spriest pēc pāris gadiem:
„Ja ar vārdu „aiziet” jāsaprot, ka kaut ko nopelna, tad es domāju, aiziešana var notikt pēc 3-4 gadiem, bet, ja te nebūtu domas, ka var nopelnīt, tad nekas arī nebūtu - es jau nu tāds entuziasts pats par sevi arī neesmu! Un tad gribēju arī pārbaudīt, vai tiešām tā laukos ir, ka nekas nevar arī sanākt, nopelnīt, vai tik slikti ir, kā tas ir piekārts pie sienas!”
Šobrīd saistībā ar nākotni ir lieli plāni - nākošgad paredzēts iestādīt vēl divus hektārus, un ir doma raudzīties uz Skandināvijas valstu tirgu. Ja tas gluži neizdošoties, tad savs pensiju fonds gan sparģeļu audzēšana varētu būt.
