Latvijas Radio (LR): Komisāra kungs, paldies, ka atradāt laiku šai sarunai. Jūs jau iepriekš esat norādījis, ka pirms diviem gadiem bija daudz grūtāk runāt ar „Rail Baltica" projektā iesaistītajām valstīm, arī Latviju, un tagad attieksme ir mainījusies. Kas šīm izmaiņām ir par iemeslu?
Sīms Kallass (SK): No savas puses redzu, ka viss process notiek, kā plānots. Valstis sāk sagatavošanās darbus. Esam pasnieguši apliecinājumus, ka finansēsim turpmāko projektu izpēti. Mums tiešām ir bijušas neskaitāmas diskusijas, bet par to iemeslu un saturu jums jāvaicā pašām iesaistītajām valstīm. Esmu priecīgs, ka Viļņā esam parakstījuši saprašanās memorandu par kopīgas kompānijas izveidošanu, kas vadīs šo kopīgo projektu un ļaus valstīm iegūt ES finansējumu „Rail Baltica" idejai. Šīs būtiskākās pēdējo divu gadu izmaiņas ir tās, ka lielais Eiropas savienojumu plāns ir reāli gatavs, iepriekš tas vēl bija tapšanas stadijā, un gatavs tam ir arī Eiropas finansējums. Protams, mēs uztraucamies, ka Eiropas Parlamentā (EP) kavējas balsojums par Eiropas Savienības (ES) kopējo septiņu gadu budžetu, bet šīs debates, protams, nav par Eiropas transporta tīklu, tomēr kavēšanās mūs satrauc. Man šodien preses konferencē vaicāja: bet ko tad, ja kāda no „Rail Baltica" projekta valstīm nefinansēs savu daļu? Mana atbilde ir - tagad tas ir jādara obligāti, jo tagad tas ir ES likums.
Ja mājas darbs tiek izdarīts, viss ir gatavs, nauda ir pieejama. Un, ja jūs padomājat, cik liela šī naudas summa ir, tad tiešām būtu tuvredzīgi šo ES piedāvājumu neizmantot.
LR: Nauda ir arī viens no jautājumiem, kas šajā stāstā daļai Latvijas sabiedrības šķiet biedējošs. Cilvēki vaicā, kas notiks tad, ja „Rail Baltica" ar lieliem finanšu ieguldījumiem izveidos, taču pasažieru interese nebūs liela, būs zaudējumi un Latvijai vienalga šo projektu nāksies subsidēt. Kā Jūs to komentētu?
SK: Projektu pats agrākais varētu ieviest nākamajos desmit gados, proti, tas būtu 2023. gads. Vai jūs šodien varat apteikt, kāda būs ekonomiskā situācija līdz 2023. gadam? Tā ir viena lieta. Otra – ES ir milzīgs ekonomisks veidojums, liels eksports, lielas, ļoti sekmīgas kompānijas, daudz cilvēku. Vai mums tiešām šāds savienojums uz šo plašo ekonomisko zonu nav vajadzīgs? Nav nepieciešams subsidēt lietu, kas nedarbosies, taču es ticu – šī darbosies! Ja projekts tiešām sasniegs to, kas ir uzrakstīts, tad, manuprāt, šī līnija kļūs ļoti populāra. Tas neesmu es, kurš to visu ir izdomājis. Tas viss ir rūpīgi pētīts EP, EK un vēl daudzās citās atbildīgajās iestādēs. Visus aprēķinus uzskata par uzticamiem. Bet tiešām, vai jūs šodien varat pateikt, ka šis projekts nedarbosies? Kā lēmuma pieņēmējs, vai es varu uzņemties atbildību un teikt - nē, mums to nevajag? Ko vaicās bērni pēc 10 gadiem - kāpēc tu to aizliedzi? Es tādu brīdi negribētu piedzīvot.
LR: Nav noslēpums, ka līdz šim ievērojamu spiedienu no savas puses ir īstenojusi arī Krievija, kura nevēlas Baltijas sliežu ceļa attīstību Rietumeiropas virzienā. Vai pēdējos gados šā lobija ietekmi izjūtat mazāk?
SK: Es ļoti ilgu laiku neko neesmu jutis un dzirdējis. Vienu posmu mums bija ļoti intensīvi kontakti ar Krievijas dzelzceļa pārstāvjiem un Transporta ministriju. Mēs izstrādājām ļoti pragmatiskus risinājumus un vienojāmies, ka varam sadarboties, attīstot līnijas starp ES un Krieviju, taču kopš tās reizes ir bijis pilnīgs klusums. Mēs lasām ziņās, ka Krievijā pašā ir daudz iekšēju diskusiju un tagad Krievijas dzelzceļš ir ļoti koncentrējies uz Soču olimpiskajām spēlēm, kas prasa būvēt ļoti daudz jaunas infrastruktūras. Un tā nu ar par transporta politiku atbildīgajiem Krievijas cilvēkiem pēdējā laikā neesam tikušies. Iepriekšējās valdības laikā visiem šiem jautājumiem bija pievērsta daudz lielāka uzmanība. Mēs vienojāmies attīstīt kopīgu aviācijas zonu, 2010. gadā ar Krievijas transporta ministru parakstījām dokumentu un tiešām virzījāmies šā plāna īstenošanas virzienā, taču tagad interese no Krievijas puses ir pilnīgi zudusi. Iespējams, tas ir tikai uz laiku.
Es lasu un iepazīstos ar dažādām diskusijām par Krievijas dzelzceļa nākotni un attīstību un tas, kas uzzināms Krievijas avīzēs, parāda, ka tur ir ļoti līdzīgas diskusijas, kā pie mums. Daudzos aspektos viņi ir pieņēmuši lēmumus, kas ar tik lielām grūtībām nāk Eiropā, piemēram, nodalīt kompāniju atbildību, dot lielākas iespējas privātajiem operatoriem un tamlīdzīgi.
Ziniet, dzelzceļš, tā ir ļoti nacionāla lieta. Krievijā tam ir neizmērojama nozīme vietējā ekonomikā, līdz ar to savienojumi ar Eiropu, iespējams, tādēļ arī nav tik liela prioritāte.
LR: Komisār, „Rail Baltica" projektu tomēr uzskata par Jūsu paša prioritāti, par ko visus šos gadus esat aktīvi iestājies. Nākamgad mainīsies EK sastāvs, iespējams, arī Jūs vairs nebūsiet transporta lietu komisārs. Vai var sanākt tā, ka Jūsu pēctecim tas būs mazāk interesanti un Jūsu iecerē izdarīs izmaiņas?
SK: Te ir divi elementi. Pirmais – tas ir ES lēmums. Protams, es esmu igaunis, un man šis projekts patīk. Taču es vispirms esmu cīnījies patiešām par finansējumu visas ES savienojumiem kopumā, un „Rail Baltica" ir projekts ikvienam, ne tikai Igaunijai vai Latvijai. Projekts kā tāds tika ierosināts vēl pirms es kļuvu par transporta lietu komisāru. Es savu lomu saskatu tikai, kā jau sacīju, kopējā ES savienojumu ietvara izveidošanā, un „Rail Baltica" savienojumā es to tiešām nepārvērtētu. Turklāt es pats personiski nekad neesmu bijis iesaistīts sarunās par „Rail Baltica". Tās vienmēr ir notikušas pašu dalībvalstu starpā un valstīs pašās – Latvijā, Igaunijā, Lietuvā. Tur es nekad neesmu iejaucies. Eiropa ir tāds 'dīvains dzīvnieks'. Pirms 30-40 gadiem sociālisma sistēmā mēdza teikt - ir viegli pieņemt lēmumus, taču ļoti grūti tos ir īstenot dzīvē. ES ir otrādi – ir ļoti grūti pieņemt lēmumus, bet tad, kad tas ir noticis, to arī īsteno. Protams, ja kāda iemesla dēļ dalībvalstis apstāsies un vairs nefinansēs un neattīstīs šos projektus, tad varētu būt problēmas. Taču tas nav „Rail Baltica" gadījums, tas varētu notikt Francijā, Spānijā vai kur citur. Viss atkarīgs no tā, kāda ir vienošanās un cik kopīgi valstis ir gatavas strādāt. Eiropā lietas nav atkarīgas no viena cilvēka, tā ir milzīga sistēma. Viens cilvēks nevar ietekmēt visas 28 dalībvalstu un visa EP lēmumus.
LR: Vai Jūs „Rail Baltica" vairāk redzat kā ekonomisku vai ģeopolitisku projektu?
SK: Teiksim tā, šī nav aritmētika. Šis ir arī ļoti simbolisks projekts. Labs transporta savienojums ir vara. Ja jums ir labs dzelzceļš, labi ceļi – tas ir liels spēks. Tas ir simbols jūsu pilsoņiem, ka valsts ir stipra arī ekonomiskajā infrastruktūrā. „Rail Baltica" nav tikai viens vai otrs – ekonomisks vai ģeopolitisks - projekts. Ja mēs nosliecamies tikai vienā virzienā, tad nonākam pie ļoti jūtīga secinājuma, kam būtu kāds sakars ar mūsu Lielā Kaimiņa attiecībām. Taču simboliskā nozīme šim savienojuma tiešām ir ļoti būtiska.
LR: Kā ir ar Jūsu paša nākotnes plāniem? Presē ir bijušas ziņas, ka Jūs varētu startēt nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Vai tā ir tiesa?
SK: Jā, es to apsveru, taču es neko vēl neesmu izlēmis. Viens, kas ir droši, - es tiešām vēlos atgriezties mājās un turpināt dzīvi Igaunijā, taču es arī negribu iet pensijā, tā kā izskatu dažādas iespējas. EP ir interesanta iespēja, bet es tiešām vēl neesmu pieņēmis nekādu lēmumu.
LR: Vai, Jūsuprāt, nākamā EK varētu piedzīvot lielas izmaiņas? Vai daudzi komisāri mainīsies?
SK: To gan es nezinu un, iespējams, par to tagad ir pāragri runāt. Vispirms mums jāredz, kurš būs EK prezidents, tas būs ļoti noteicošs faktors. Līdz šim ir izskanējuši potenciālu un ambiciozu kandidātu vārdi, taču par to nolems 2014. gada jūnijā, un tad process sāksies. Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, jo tas nav tikai par personālijām, bet arī par portfeļiem, kas kuram un kurai valstij pienāksies, un tas būs ļoti atkarīgs no EK prezidenta.
