Zinātnes vārdā

Zinātnes ētika: viesos LU asoc. prof. Signe Mežinska un RSU docents Ivars Neiders

Zinātnes vārdā

Kā izbadējies raugs var palīdzēt cilvēkiem?

Kā taisīt biznesu Persijas līča valstīs?

Kā sākt biznesu lielo iespēju zemēs Tuvajos Austrumos? Saruna ar sociālantropoloģi Cimdiņu

Lai uzsāktu uzņēmējdarbību Līča valstīs, kas ir liela riska un arī milzīgu iespēju zemes, ekonomiskais kapitāls prioritāšu sarakstā ir pēdējā vietā, svarīgākais ir sociālais, kulturālais un simboliskais kapitāls, pārliecināta sociālantropoloģe, pētniece Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātē un Biznesa un ekonomikas vadības fakultātē Agnese Cimdiņa.

Viņa pēcdoktorantūras pētījumā seko līdzi vairākiem Ziemeļvalstu uzņēmējiem, kuri sāk savu biznesu Līča valstīs, un uzsver, ka antropoloģija spēj sniegt atbildes uz daudziem ļoti būtiskiem jautājumiem, izgaismojot globālas problēmas. Ar A. Cimdiņu radio “Naba” raidījumā “Zinātnes vārdā” sarunājas Mārtiņš Kaprāns.

Kādas ir tavas pētnieciskās intereses un akadēmiskais CV?

Pēc vidusskolas absolvēšanas tāpat kā daudzi jaunieši īsti nezināju, ko studēt. Latvijā sāku studēt filoloģiju, tad uzdūros norvēģu literatūrai, un man radās liela vēlme to lasīt oriģinālvalodā. Toreiz bija grūti tikt uz ārzemēm, bet meklēju stipendijas un atradu iespēju 1996. gadā braukt uz Norvēģiju.

Tur biju nolēmusi studēt medijus, bet šī studiju programma bija pieejama tikai norvēģu valodā un bez šīs valodas zināšanām to bija sarežģīti studēt. Tā es sākumā apguvu norvēģu valodu, bet pēc tam atklāju sociālantropoloģiju kā zinātni, kuras Latvijā tolaik vēl nebija un par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējusi. Pārcēlos uz Bergemas Universitāti un sāku tur studēt sociālo antropoloģiju – bakalauru, maģistru un pēc tam arī doktorantūru. Tā sākotnēji plānotais gads Norvēģijā pārvērtās par gandrīz 13 gadiem.

Maģistrantūrā sociālantropologiem jāveic ārkārtīgi apjomīgs pētnieciskais darbs – lauka darbam, kas ir mūsu tradicionālā pētniecības metode, tiek atvēlēts gads. Toreiz pētīju korupciju pēcpadomju valstīs, bet vēlāk doktora disertācijā pievērsos norvēģu uzņēmējdarbībai Baltijas valstīs 90. gadu sākumā.

Izklausās pēc lietišķa antropoloģijas virziena.

Jā, tas ir diezgan lietišķs. Ar vienu kāju esmu akadēmiskajā, bet ar otru – lietišķajā laukā. Norvēģijā arī strādāju par pasniedzēju, par pētnieci, un pēc atgriešanās Latvijā kopā ar kolēģiem iedibinājām sociālantropoloģijas studijas šeit – LU un Rīgas Stradiņa universitātē. Pēc tam vairāki gadi pagāja akadēmiskā zīmē, bet vēlāk sāku strādāt Norvēģijas vēstniecībā ar norvēģu uzņēmumiem, un tur ikdiena bija diezgan lietišķa – tad atkal piecus gadus attālinājos no akadēmiskās vides. Strādājot ar uzņēmējiem, sapratu, cik ļoti akadēmiskā vide ir atrauta no lietišķās realitātes.

Mani visu laiku urdīja doma, kaut kas ir jādara, lai akadēmisko vidi tuvinātu realitātei, tāpēc viens no mana pēcdoktorantūras pētījuma, pie kura pašlaik strādāju, mērķiem ir tuvināt sociālās zinātnes biznesa ikdienai gan biznesa, gan tehnoloģiju pētniecībā.

Ar kādiem pētniecības tematiem vēl tu strādā?

Biznesa antropoloģija, attīstības antropoloģija, ļoti mīļa tēma ir antropoloģijas metodes, jo no tā, kā tieši mēs veicam pētījumu, ļoti daudz kas ir atkarīgs, un antropoloģijā šīs metodes ir ļoti interesantas un izaicinošas. Līdz šim daudz esmu pētījusi dažādus uzņēmumus.

Antropoloģijā bizness ir cieši saistīts ar sociāli kulturālo dzīvi – mēs neraugāmies uz uzņēmumu vai biznesa procesu kā izolētu ekonomisko vienību, tāpēc antropologu skatījums uz ekonomiku, biznesu, inovācijām, tehnoloģijām atšķiras no ekonomista skatījuma un ir plašāks.

Pastāsti sīkāk par savu pēcdoktorantūras pētījumu. Cik saprotu, galvenais fokuss ir uz divu valstu blokiem jeb diviem reģioniem – Ziemeļvalstis un Līča valstis vai Tuvie Austrumi.

Ir ļoti grūti pateikt trīs vārdos, ko es pētu. Kopš pētījuma uzsākšanas ir pagājis neliels laiks, lai pati sev skaidri definētu, kas tieši man jāmeklē šo valstu sadarbībā. Virsmērķis, protams, ir ilgtspēja, taču tas ir ļoti nolietots jēdziens, kuram vajadzētu atrast jaunu. Projekta nosaukums ir ļoti garš – “Ziemeļvalstu un Tuvo Austrumu biznesa sadarbība ilgtspējas vārdā”.

Un tur iekļauta arī viedās enerģētikas joma. Pētu, kādā veidā viedās tehnoloģijas, kas izstrādātas Ziemeļvalstīs, spēj vai nespēj atrast mājvietu Līča valstīs, jo Tuvie Austrumi ir milzīgs reģions, kuru visu aptvert nav iespējams. Līdz šim pētniecību esmu veikusi Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE) un Bahreinā, nākamā, uz kuru mēģinu tikt, ir Saūda Arābija, bet tas nav tik vienkārši.

Kas ir viedās tehnoloģijas?

Tas ir jautājums par to, kā mēs saprotam jēdzienu tehnoloģijas. Tās ir cilvēku prasmes un palīgrīki, lai pārvērstu dabu vai veiktu procesus dažādos veidos. Tehnoloģija var būt jebkas, ko cilvēks ir izgudrojis, lai panāktu sev kaut kādu labvēlīgu mērķi. No antropoloģijas viedokļa pati tehnoloģijas uzbūve un funkcionēšanas principi nav tik interesanti kā tas, kāpēc šīs tehnoloģijas tiek veidotas un kā cilvēki tās uztver. Piemēram, Norvēģija un AAE – tās abas ir milzīgas naftas ekonomikas, kuras vairāku gadu garumā ir bijušas atkarīgas no naftas ienākumiem.

Abas šīs valstis ir parakstījušas Parīzes vienošanos par klimata pārmaiņām un apņēmušās dažādot savu ekonomiku, padarot to mazāk atkarīgu no naftas resursiem. Abas investē lielu naudu dažādu viedu tehnoloģiju ieviešanā.

Norvēģija sevi uzskata par vienu no pasaules pionieriem atjaunojamās enerģētikas un tīro tehnoloģiju izveidošanā un ieviešanā un dod milzu līdzekļus saviem jaunuzņēmumiem, lai viņi ar šīm tehnoloģijām iekarotu citas pasaules valstis. Mana gadījuma izpēte ir par to, kā pāris jaunuzņēmumu Ziemeļvalstīs, kuriem ir tehnoloģijas, kas var palīdzēt sasniegt ilgtspējas mērķi arābu valstīs, tur var uzsākt savu darbību – mani interesē, kam ir jānotiek, lai šīs tehnoloģijas reāli satiktos ar vajadzībām pēc tām AAE.

Latvijai AAE ir tikai vēstniecība un Latvijas Investīciju attīstības aģentūras pārstāvniecība, abas nesen atvērušās. Savukārt Norvēģijai salīdzinājumā ar Latviju ir ļoti daudz institūciju, kuras pārstāv tās uzņēmēju intereses, un tās tur darbojas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Tajā pašā laikā, lai arī uzņēmumam ir ideāla tehnoloģija, AAE tirgū iekļūt it ļoti grūti.

Bet tur ir pārstāvētas arī citas Ziemeļvalstis?

Tur ir ļoti daudz Ziemeļvalstu uzņēmumu – arī somu, zviedru, dāņu. Antropologu pieeja nav kvantitatīva, mēs skatāmies kvalitatīvi – sākumā man bija vēlme apgūt kopējo kontekstu un pēc tam iedziļināties konkrētos uzņēmumos. Tas, ka galvenokārt pētu tieši norvēģu un somu uzņēmumus, ir sanācis diezgan nejauši. Pētījuma sākuma posmā apbraukāju apmēram 50 organizācijas un uzņēmumus, intervēju viņus, viņi mani aicināja piedalīties dažādu tehnoloģiju testēšanā.

Tad pakāpeniski izkristalizējās tie uzņēmumi, kuru darbībai tālāk varēju sekot līdzi – tas, protams, bija atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā viņi vēlējās, lai turpinu ar viņiem sadarboties, jo ne jau visi to gribēja. Man ir palikuši divi ļoti lieli enerģētikas uzņēmumi – viens somu, viens norvēģu un četri jaunuzņēmumi. Pētot šo procesu, daudz uzmanības tiek veltīts sociāli kulturālajiem aspektiem, un tas arī ir viens no maniem pirmajiem secinājumiem – uzsākot kopēju biznesu, nekas nav tik svarīgs kā kopēja realitātes uztvere.

Taču šīs realitātes uztveres ir ļoti dažādas, un, ja mēs nesaprotam, kā domā vieni un kā domā otri, mēs nevaram ne izveidot kopīgu biznesu, ne runāt par ilgtspējas mērķiem, jo arī ilgtspēja tiek uztverta ļoti dažādi.

Ko nozīmē vienam latviešu sociālantropologam darboties Tuvajos Austrumos, veikt tur savu lauka darbu? Un kādā valodā tas notiek?

Mans lauka pētījums notiek angļu un norvēģu valodā. Pusgadu pirms pētījuma uzsākšanas gāju arī arābu valodas kursos, bet sapratu, ka man pietrūks laika valodu apgūt tādā līmenī, lai varētu tajā strādātu un runāt. Kā pētnieks saskaros ar tām pašām problēmām, ar kurām jaunie uzņēmumi, kuri nāk iekšā Tuvo Austrumu reģionā.

Pirmkārt, tev ir jābūt uz vietas, lai varētu veidot biznesu, jo šis ir reģions, kur vispirms tiek veidotas attiecības, un pēc tam – bizness. Otrkārt, tev ir jābūt pietiekami svarīgam, lai ar tevi kāds sadarbotos. Visas reizes, kad esmu stāstījusi, ka esmu no Latvijas, neviens par mūsu valsti neko nebija dzirdējis. Viņu uzskats ir – ja tu nāc no valsts, kas viņiem ir nezināma, kāpēc lai viņi ar tevi sadarbotos? Ir tūkstošiem citu pētnieku un uzņēmēju, kuriem šis reģions interesē, jo tur ir milzīgas biznesa iespējas. Kā paši uzņēmēji saka – ļoti lieli riski, bet arī ļoti lieli ieguvumi.

Tur patlaban ir ļoti liels dažādu uzņēmēju pieplūdums no visas pasaules, jo, ekonomikai dažādojoties, atklājas daudzas jomas, kurās izvērsties. Brauc un mēģina arī no Latvijas, protams.

Man jāteic milzīgs paldies tiem norvēģu uzņēmumiem, kuri mani ir labprātīgi ņēmuši pretī, un tas nebūtu noticis, ja es pirms tam ilgstoši nebūt strādājusi ar norvēģu uzņēmējiem gan Latvijā, gan Norvēģijā. Šie uzņēmumi mani ir ieveduši tajās aprindās, kas ir ļoti būtiskas, lai es varētu izprast to, kā biznesa sadarbība tur notiek. Protams, mums kā pētniekiem jārēķinās ar to, ka informācija, kas mums tiks sniegta, neatklās visu ainu. Antropologi vispār uzskata, ka tas, ko cilvēks saka un dara, ir divas dažādas lietas.

Vai tu neesi uztverta kā spiedze?

Nē. Mēs zinām, ka biznesa sadarbība arī šajās valstīs ir aktuāla un viņi ļoti vēlas piesaistīt ārvalstu investorus, uzņēmējus un šo valstu interesēs ir saprast, kādi ir priekšnosacījumi, lai veiksmīgi veidotos šī biznesa sadarbība. Manā gadījumā izpētes ir tieši vērstas uz to, lai izprastu, kas uzņēmējam jādara, lai varētu ieiet šajā tirgū, nostabilizēties, būt atraktīvs darba devējs, sadarbības partneris, darboties leģitīmi, sniegt pienesumu gan tai valstij, kur uzņēmums veido savu pārstāvniecību, gan valstij, no kuras viņš nāk.

Tā ir procesu analīze, kur ar cipariem vien nevar visu ainu atklāt. Kā notiek mans lauka pētījums? Pirms es braucu turp, ļoti daudz laika pavadu WhatsApp, LiknedIn, e-pastos meklējot cilvēkus, lai nodibinātu attiecības, un tas prasa milzu laiku. Vajag kādu, kas tevi iesaka, jo ar nezināmu cilvēku neviens negrib sadarboties. Iebraucot tur, notiek neskaitāmas uzņēmumu vizītes.

Šajā reģionā norunātās tikšanās ļoti bieži kavējas vai nojūk, un ir grūti plānot savu laiku. Viņiem svarīgi ir tas, ka tu brauc un tu mēģini, un dari to tik ilgi, kamēr iekaro uzticību. Taču katrs šis brauciens prasa milzu resursus.

Piemēram, ''SAAB'' tur jau nostabilizējies, bet šī uzņēmuma vadītājs pirms līguma parakstīšanas tur braucis 66 reizes!

Kā tavu lauka darbu ietekmē fakts, ka esi sieviete? Jo lielākoties tev Tuvajos Austrumos jātiekas ar vīriešiem.

Šo jautājumu ir ļoti grūti vispārināt. Latvijā Tuvo Austrumu reģions ir apvīts ar stereotipiem. Kad es turp braucu pirmo reizi, arī biju salasījusies par to, kā jāģērbjas, kā jāuzvedas, konsultējos ar vēstniecībām, bet saņēmu tik dažādas atbildes, ka beigās tāpat nesapratu, kā labāk rīkoties. Manā pirmajā tikšanās reizē intervēju sievieti, un viņa uzreiz, pirms mēs vēl sākām runāt, teica, ka man jābrauc mājās pārģērbties.

Man pašai likās, ka esmu apģērbusies tik piedienīgi un pieklājīgi, biju īpaši tās drēbes tādas pirkusi – tās bija lietišķās un tumšās krāsās, bija brīvas, visu nosedza, neskatoties uz to, ka ārā bija +50. Kleitas garums bija ¾ – starp ceļgalu un potīti, ap galvu un pleciem biju apsegusi lakatu. Izrādās, ka problēma bija tā, ka redzamas potītes! Kad vēlāk šo stāstīju skandināvu kolēģiem, viņi bija ļoti izbrīnīti un sacīja, ka tur sievietes staigājot tāpat kā Rietumos. Taču man šāda situācija atkārtojās vēl vairākas reizes.

Šī pati sieviete mani pamācīja, ka nedrīkstu vīriešiem skatīties acīs, arī roku dot ne. Taču nākamajā intervijā ar cienījamu un ietekmīgu vietējo vīrieti, kad jutos neveikli, jo ik uz soļa šķita, ka kaut ko izdarīšu nepareizi, viņš smējās – protams, tu vari dot man roku, skatīties acīs, es taču tev nekodīšu!

Kāds ir tavs antropoloģiskais skaidrojumus šai atšķirīgajai attieksmei no sievietes un vīrieša puses?

Vienkārša skaidrojuma tur nav. Vēloties būt pieklājīgs, cilvēks, piemēram, varētu notušēt savus aizspriedumus. Taču AAE tikos ne tikai ar skandināviem vai emirātiem, bet arī ar indiešiem, pakistāņiem, šrilankiešiem, irāņiem, arī paši emirāti savās valstīs ir kādi 15%, tādēļ uzņēmējdarbībā iesaistīti cilvēki no visas pasaules, tā kultūru dažādība tur vienkārši ir neaptverama.

Kas tev pašai bija pirmais stereotips, kas saļodzījās?

Kad sapratu, ka es kā sieviete tur varu justies daudz brīvāk, nekā biju iedomājusies. Man ir izveidojies priekšstats, ka sievietēm AAE ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Uz sievietēm tiek liktas ļoti lielas cerības, īstenojot ekonomikas dažādošanas procesu. Viņas ļoti daudz studē, izglītībai tur ir ļoti liela vērtība. Daudz striktākas dzimumu lomas ir ģimenes dzīvē, un tas varētu būt iemesls, kāpēc sievietes tomēr nevar pilnvērtīgi pievērsties vai nu biznesam, vai izglītībai.

Vai esi saskārusies arī ar latviešu uzņēmējiem, kuri kaļ plānus vai jau spēruši šos pirmos soļus, lai iekļūtu Līča valstu reģiona tirgū?

Abū Dabī darbojas Ziemeļvalstu inovāciju inkubators, kurš izveidots ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu, lai sekmētu Ziemeļvalstu jaunuzņēmumu viedo tehnoloģiju ieiešanu šajā tirgū. Uzņēmumiem inkubators sniedz iespēju divus gadus darboties savās telpās par ļoti simbolisku samaksu, tāpat uzņēmumiem tiek sniegta palīdzība, pielāgojot tehnoloģijas un palīdzot saprast, vai tās vispār ir derīgas turienes ekosistēmai.

Uzzinot, ka strādāju ar šo inkubatoru, pie manis vērsās arī latviešu uzņēmēji un interesējās par iespējām saņemt atbalstu. Ja uzņēmumam ir kapitāls Ziemeļvalstīs, tad šo atbalstu arī varēja saņemt. Zinu uzņēmumus, kas tāpēc savu kapitālu pārreģistrēja Ziemeļvalstīs.

Tu teici, ka tev taps monogrāfija.

Jā. Grāmatu esmu sākusi rakstīt, vēlos, lai manis rakstītais neuzrunā tikai akadēmiķus. Bet lai spētu uzrunāt plašāku auditoriju, mums ir jāspēj izkāpt ārā no savas akadēmiskās pasaules, jo, ja runājam savā šauri akadēmiskajā valodā, mūs nesaprot. Caur Ziemeļvalstu un Līča valstu uzņēmēju saskarsmes punktiem vēlos parādīt to, cik ārkārtīgi interesanta un vienlaikus sarežģīta var būt starpkultūru saskarsme, veicot uzņēmējdarbību, un ka šis sociālais, kulturālais un simboliskais kapitāls, par kuru mēs – sociālie zinātnieki - runājam, ir ārkārtīgi svarīgs, lai vispār varētu veikt uzņēmējdarbību.

Ekonomiskais kapitāls faktiski ir pēdējā vietā. Mēs zinām, ko ietver ilgtspējas mērķi, bet mūsu lielākais klupšanas akmens ir tehnoloģiskais determinisms.

Ja mēs ticam, ka tehnoloģija ir kaut kāda panaceja visam, absolūti neatkarīgs faktors, kas ietekmē visu cilvēku dzīves, mēs neko nesasniegsim.

Arī paši uzņēmēji un inovatori atzīst, ka tehnoloģiju jau pietiek, tās ir tik daudz un sarežģītas, ka cilvēki viņas nesaprot. Kāpēc daudziem lieliem Ziemeļvalstu uzņēmējiem neveicas šajā tirgū? Tāpēc, ka cilvēki nesaprot, kā tās tehnoloģijas lietot. Ir bijuši gadījumi, kad par tehnoloģijām samaksāta milzu nauda, bet tās netiek lietotas, jo cilvēki viņas nesaprot. Ja mēs nesaprotam to, kādā veidā cilvēki domā par šīm tehnoloģijām, kā viņi uztver ilgtspēju, kā viņi izturas un uztver tos pašus ekosistēmas limitus, kā cilvēki ikdienā domā un rīkojas, ar tām tehnoloģijām vien nepietiek.

Bet tā nav Latvijas problēma?

Nē, tā ir absolūti globāla problēma. Šis gadījums, ko es pētu, atspoguļo to problemātiku, kā maza vieta var izgaismot lielas globālas problēmas, tas ir antropoloģiskās pieejas gadījumā. Mēs paņemam vienu šo gadījumu, veicam tā izpēti, un parādam, ko tas mums saka par plašāko pasauli.

Līdz ar to mēs varam runāt gan par ilgtspējas, gan par enerģētikas tēmu, gan par sociālo un humanitāro zinātņu lietderību un jēgu biznesa jautājumu izpētē. Un jautājumu, kas izriet no mana pētījuma, ir ļoti daudz, tāpēc to nevajag reducēt tikai uz to, kādi ir Tuvie Austrumi un kādas ir Ziemeļvalstis.

Gan arī par transnacionālu pētījumu jēgu, nevis tikai Latvijā.

Jā, tieši tā. Un arī tas uzstādījums, ka Latvijai būtu svarīgi tikai tie pētījumi, kas notiek Latvijā, manuprāt, ir diezgan greizs, jo mēs jau neesam lokāla ekonomika. Runājot par klimata pārmaiņām – ja mēs skatāmies, kas daudzās valstīs notiek – šie milzīgie protesti, demonstrācijas. Latvijā viss ir ļoti klusi. Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs te neredzam tās klimata pārmaiņas? Bet AAE ir +50, smiltis, un milzīgs saldūdens deficīts, lietus vienu reizi gadā un tur tos +2 grādus tomēr redz savādāk. AAE paši sevi raksturo ar trīs S – saule, smiltis, sāļš ūdens. Kāds pētnieks parēķinājis, ka ik dienu tiek iztērēti 18 miljoni dolāru, lai šo ūdeni atsāļotu.

Piemēram, AEE nāk iekšā viens uzņēmums, kurš piedāvā saules paneļus, ar kuru palīdzību iegūto enerģiju var kādā saimniecībā uzpumpēt un atsāļot ūdeni, cits nāk iekšā ar tehnoloģiju, lai tuksneša augsni padarītu auglīgu un varētu audzēt dārzeņus, kas liekas prātam neaptverami, bet tas notiek.

Tā tehnoloģija šķiet ļoti novērtēta, varbūt uzņēmums ir saņēmis vairākas balvas, bet paiet viens, divi, trīs gadi un bizness nenotiek. Kā antropologs pētu šo procesu – kāpēc tas bizness nenotiek? Lietas, ko antropologs var atbildēt, ir ārkārtīgi būtiskas, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc viņi ar mani turpina sadarbību.

Kādā valodā būs grāmata, kuru tu raksti?

Par to es vēl domāju. No vienas puses, vēlos latviešu valodā, jo no antropoloģijas literatūras latviski jau nekā nav. Savulaik no norvēģu valodas iztulkoju pirmo antropoloģijas grāmatu “Mazas lietas, lieli jautājumi”, un tā bija pirmā antropoloģijas mācību grāmata latviešu valodā. Man liekas arī būtiski attīstīt antropoloģijas terminus un vārdu krājumu latviešu valodā, bet ir dažādas mērķauditorijas un ideāli būtu, ja tā varētu iznākt gan latviski, gan angliski.

Ja kādi drosmīgi latviešu uzņēmēji tiešām skatās uz Līča valstīm, ko tu no savas zināšanu un pieredzes bāzes ieteiktu?

Pirmkārt, jāatbild sev uz jautājumu, vai es tiešām to gribu, jo tas prasīs lielus pūliņus. Pieredze liecina, ka ar trīs gadiem ir jārēķinās – ir nepieciešams kapitāls, lai trīs gadus tur varētu dzīvot, uzturēties un ieguldīt naudu biznesa attīstībā. Trīs gadi ir ļoti ilgs laiks, un ir vajadzīga milzu pacietība. Jārēķinās arī, ka pēc tam, kamēr bizness aizies, paies vēl trīs gadi, varbūt tikai tad varēs atgriezties mājās un atstāt to kādam citam.

Jābūt spējīgam pielāgoties, jo ļoti jāpielāgo gan tehnoloģijas, gan mentalitāte. Vienlaikus tas ir arī ļoti interesanti, bet, ja tas primārais jautājums ir, ja tu ļoti šaubies par to, vai gribi to vai ne, tad es nezinu, vai ir jēga. Bet iespējas tur ir lielas, arī naudas ziņā. Skandināvi, kuri ir pieraduši pie lielām algām, brauc tur strādāt kā darbinieki, jo tur atalgojums ir augsts, lai gan darba vide atkal ir pavisam citādāka nekā Skandināvijā.

Ja Skandināvijā nav iedomājama darba ikdiena bez darba devēja sadarbības ar arodbiedrību, tad tur tāds modelis vispār nepastāv.

Organizācijas kultūra jābūvē pavisam citādāk, un tam jāpievērš liela vērība, jo komunikācija ar darbiniekiem ir veiksmes pamatā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti