Kā izvirzīt Eiropu pasaules priekšplānā. Intervija ar Eiropas Komisijas ģenerālsekretāri Ilzi Juhansoni

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 5 mēnešiem.

Eiropas Komisijas (EK) ģenerālsekretāre Ilze Juhansone intervijā Latvijas Televīzijai pastāstīja, kas viņu šokēja, veidojot Eiropas savienības (ES) daudzgadu budžetu, paskaidroja, kā dalībvalstis varēs tikt pie grantu naudas no jaunā ekonomikas atjaunošanas fonda un kā ir diendienā strādāt kopā ar komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu. Juhansone arī ieteica, ko darīt skolu absolventiem, kas paši grib nākotnē vadīt Eiropas Komisiju.

Ilze Juhansone ar ES daudzgadu budžeta smago tapšanu ir saskārusies gan no dalībvalsts puses – viņa bijusi Latvijas vēstniece Briselē, gan tagad no budžeta veidotājas - Eiropas Komisijas - puses. Juhansone jaunajā EK ieņem visaugstāko ierēdņa amatu – vada ģenerālsekretariātu un strādā cieši kopā ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu. Tik augstu ierēdņa amatu ES institūcijās vēl nekad neviens latvietis iepriekš nav ieņēmis. Šobrīd Eiropas Komisija 1,1 triljonu lielo daudzgadu budžeta projektu un 750 miljardu lielo ekonomikas atjaunošanas fondu nodevusi apspriešanai dalībvalstīm. 

Par ES budžetu Ilze Juhansone saka, ka tas ir stāsts par to, kā mēs kopā Eiropā ieraugām, ka ekonomikas ne tikai atgriežas atpakaļ situācijā, kurā bijām 2020. gada sākumā, bet kā mēs gudri un inteliģenti investējam, lai Eiropa būtu gatava būt pasaules notikumu priekšplānā. 

Kas šajā budžetā atšķiras no prioritāšu viedokļa?

Daudz lielāks akcents likts uz digitālo transformāciju, uz klimata pārmaiņām un uz to, lai veicinātu ekonomiku noturību. Tās valstis, kuras ieguldīja lielus resursus, kuras ieguldīja daudz politiskā kapitāla  - jo ne vienmēr tā ir nauda, biežāk tas ir politiskais kapitāls –, lai reformētu savas ekonomikas, lai būtu gatavas šodienas situācijai, tās valstis šo krīzi pārdzīvo vieglāk. 

Kuras ir tās valstis, kas ir labie piemēri, un kuras sliktie piemēri – kurām ir un kurām nav izdevies reformēties? 

Mēs redzam, cik daudz noturīgāka pret krīzi ir Īrija.

Mēs redzam Portugāles, Latvijas piemēru, kas izgāja cauri ļoti nopietnam reformu procesam, un tie pamati ir daudz stabilāki. Un ir ļoti daudzas valstis, kurām tas joprojām ir priekšā, kurām tas būs jādara.  

Un tieši tāpēc šis jaunais priekšlikums [Eiropas ekonomikas atjaunošanas fonds], kas ir kā papildinājums daudzgadu budžetam un, koncentrējoties uz pirmajiem 3-4 gadiem, ir fokusēts uz reformām. Ja atšķirībā no Eiropas semestra iepriekš, kur komisija varēja tikai teikt - mēs rekomendējam, ka jūs darāt šo vai to – šobrīd tas nāk kopā ar pietiekami nopietniem finanšu līdzekļiem. Un tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai dalībvalstis izmantotu šo iespēju, lai domātu par to, kā ne tikai atjaunot ekonomisko spēju šobrīd, bet domāt par to, kā mēs investējam tagad, lai ekonomika būtu gatava rītdienai.  

Vai tas nozīmē, ka ar šo ekonomikas atjaunošanas fondu Eiropas Komisijai ir lielāka iespēja uzspiest uz dalībvalstīm, lai tās veiktu nepieciešamās reformas? 

Man vienmēr ir bijis grūti pieņemt retoriku, kurā kāds saka, ka komisija uzspiež. Nē...

Gribat naudu – tad reformējaties!

Jā, bet tā ir kopēja interese. Tā ir kopēja interese, jo

tieši šobrīd, es domāju, ikviens vairāk nekā jebkad agrāk ir sapratis, ka ES dalībvalstu ekonomikas ir tik ļoti savstarpēji saistītas.

Ja visas dalībvalstis kopā nereformē un nedomā par nākotni, tajā brīdī katrs vājākais posms ietekmē visu kopējo ES ekonomiku. 

Šādās krīzes situācijās, vēl jo vairāk tad, kad tiek dalīta nauda, nacionālās jeb dalībvalstu egoistiskās intereses bieži vien ņem virsroku. Kā to izbalansēt?  

Es tās nesauktu par egoistiskām interesēm. Ja tā pavisam godīgi, es biju ļoti cieši iesaistīta sarunās par 2014-2020. gada budžetu, kas bija daudz koleģiālāks no dalībvalstu viedokļa. Tad 2018. gadā, ieraugot, cik maz tādā tiešajā retorikā dalībvalstis iestājas par to, ka mums vajadzētu investēt zinātnē, pētniecībā, aizsardzības jomas attīstībā – tas bija diezgan šokējoši. Šobrīd man liekas, ka visi ir sapratuši, ka mums kopā ir jādomā par nākotnes ekonomiku - kur lauksaimniecība spēlēs ārkārtīgi būtisku lomu, jo, ja mēs nespējam paši sevi nodrošināt ar augstas kvalitātes produktiem, tad Eiropa, protams, būs cietēja; kur konverģencei kohēzijas politikas izpratnē ir ārkārtīgi liela loma. Bet tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka arī klimata pārmaiņas ir tā realitāte, kura ir šeit. Tā kā es domāju, ka ir noticis kvalitatīvi jauns lēciens šajās sarunās. 

Cik daudz katra dalībvalsts var ietekmēt to, kā šis kopīgais budžets veidojas un kā tas notiek?

Tas, kas ir svarīgi šajās sarunās un kas ir ES stiprā puse – ka valstu līderi runā viens ar otru un ieklausās viens otrā, un saprot, ka katram mājās ir viņa vēlētāji, ka katram mājās ir dažādas interešu grupas. Un tā

patiesība satiekas kaut kur pa vidu, kur kāds ir piekāpies pie budžeta kopapjoma, kur kāds ir piekāpies pie tā, ka  mums jaunajā investīciju fondā ir gan granti, gan aizdevumi. 

Cik ir atkarīgs no tādas kopējās statistikas – kurš cik reizes piekāpjas, un cik ir atkarīgs no premjera paša izveicības šajās sarunās?

Es domāju, ka tas ir dažādu apstākļu kopums. Katrās sarunās ir pilnīgi cita dinamika. 

Pārzinot, kā notiek šīs sarunas, kādai vajadzētu būt Latvijas stratēģijai, lai izspēlētu kārtis maksimāli pareizi? 

Es nedomāju, ka būtu pareizi, ja es to šobrīd komentētu. Es domāju, ka pats svarīgākais ir, lai Latvijas valdībai ir redzējums, kur šo naudu gribētos investēt, vajadzētu investēt un kur šī nauda nesīs vislielāko pievienoto vērtību, jo tajā brīdī, kad tu vari nodemonstrēt, kas mainīsies un ka tev ir ļoti skaidrs redzējums, ko ar to iesākt, ir daudz vieglāk argumentēt. 

Ir grūti pārliecināt Latvijas lauksaimniekus, kuri saka – mums arī jaunajā budžetā tiešmaksājumi ir pārāk zemi! Ja ir Eiropas kopējais gars, paceliet mums tiešmaksājumus.

Tā ir ārkārtīgi godīga un taisnīga prasība. Mēs redzam, ka iepriekšējā finanšu ietvarā šie tiešmaksājumi auga un arī šajā ietvarā tie ir palielināti. Šeit atkal ir jautājums par to, kā mēs šo naudu izmantojam. Ja es esmu absolūti godīga, tad pagājušajā finanšu ietvarā Latvija izcīnīja nelielu pieaugumu un pēc tam nauda no tiešmaksājumiem, no tā sauktā pirmā pīlāra tika pārdalīta uz otro pīlāru, kas ir lauku attīstība. Tas ir arī jautājums par to, kādā veidā tas tiek risināts mājas apstākļos.

Šobrīd man liekas, ka atbalsts lauksaimniekiem, [tai skaitā] arī krīzes situācijā, kur ir pieļauta daudz lielāka fleksibilitāte caur pirmo un otro pīlāru lauksaimniecībā, dod iespēju arī valdībai būt daudz atbalstošākai. 

Vai šobrīd skatoties uz budžeta sadalījumu un uz to, kā tiek sadalīts ekonomikas atjaunošanas fonds, nav sajūta, ka Austrumeiropa mazliet paliek pabērna lomā, jo visa uzmanība un finansējums tiek Dienvideiropai – Itālijai un Spānijai?

Negribētu piekrist. Ja mēs skatāmies uz visiem elementiem kopumā – gan to, kas ir paredzēts kā struktūrfondu papildinājums jau šogad, kas ir tiešām ļoti cieši saistīts ar pēdējiem datiem. Gan pats attīstības fonds, kurā ir ļoti daudz finansējuma, balstoties uz valsts attīstības situāciju. Es domāju, ka tas izlīdzina to, kas ir pašā pamatbudžetā jeb pamata finanšu ietvarā, un plus šie daudzi elementi, kas piedāvā pietiekami izlīdzinātu ainu dalībvalstīm. Šī nauda nāk kopā ar reformu programmu. 

Tas, ko komisija ir piedāvājusi - ar kritērijiem, kuri ir jāizpilda, lai saņemtu nākamos maksājumus. Un atšķirībā no iepriekšējām programmām, kur mēs labi zinām stāstu par troikām un visu pārējo... šoreiz ir Padome, kura apstiprina šo programmu un tas ir zināmā mērā tāds elements, kur ne tikai komisija, bet dalībvalsts iesaistās, lai stiprinātu eirozonu un ES ekonomiku kopumā. 

Lai iegūtu šo ekonomikas atjaunošanas fonda naudu un grantus, kā šis process atšķirsies no tā, kas bija pēc 2008. gada krīzes?

Tas, ko mēs kā komisija esam piedāvājuši, ir, ka dalībvalstis sagatavo nacionālos plānus, kuri tiek diskutēti ar komisijas ekspertiem, jo mums ir virkne dažādu prioritāšu, kurām dalībvalstis ir piekritušas, ka tās ir ārkārtīgi svarīgas. Mēs integrēsim nacionālos enerģētikas plānus, nacionālos klimata pārmaiņu plānus, nacionālos attīstības plānus kopējā dokumentā. Tad šis dokuments tiks diskutēts Padomē ar visām pārējām dalībvalstīm, un šī piekrišana būs svarīga, lai dalībvalstis varētu saņemt pirmo maksājumu. Un pēc tam, protams, ļoti rūpīga uzraudzība, vai šīs reformas tiek arī īstenotas. Šī programma ir mērķēta tiešām uz ātrām, straujām reformām, kurām ir jānotiek 2021., 2022., 2023. gadā.  Līdz ar to valdībām ir iespēja izvēlēties, tieši uz kuriem sektoriem koncentrēties, kur fokusēt uzmanību, kur ieguldīt un kur var radīt visvairāk pievienotās vērtības gan nodarbinātības ziņā, gan jaunu tehnoloģiju ziņā, gan visā pārējā. 

Bet šis process nebūs viegls? 

Jā, bet mēs runājam par ļoti lielām naudas summām un, protams, tā ir kopējā ES un EK, un institūciju, un dalībvalstu atbildība arī atskaitīties nodokļu maksātājiem, jo esam godīgi –

mēs aizņemamies naudu uz nākotnes rēķina. Mums ir jāiegulda šī nauda ārkārtīgi gudri ar domu, ka tā palīdzēs nākotnē. 

Izskan arī bažas, ka aizņemoties šo naudu, nākotnē arī Latvijas nodokļu maksātājiem vajadzēs maksāt par šo palīdzību Itālijai un Spānijai.

Es uz to neraudzītos tādā veidā. Tā nauda, ko ES aizņemsies kopējo interešu vārdā, palīdzēs arī Latvijai, tā palīdzes arī Lietuvai, Igaunijai, Polijai, Ungārijai un visām pārējām ES dalībvalstīm. Tas, ko mēs redzējām šīs krīzes sākumposmā – cik ļoti ekonomikas ir savstarpēji saistītas. Lai cik tas neizklausītos dīvaini, bet tajā brīdī, kad Itālijas ekonomika pilnībā apstājās, vieni no lielākajiem cietējiem bija Lietuvas lauksaimnieki, kuru eksporta tirgus bija lielā mērā saistīts ar Itāliju. Tā kā mums ir jāierauga tas laukums nedaudz plašāk, ne tikai vienas atsevišķas dalībvalsts ietvaros.  

Darbs jaunajā amatā Jums sākās ar lielu krīzi – ar Covid. Kādas bija sajūtas? Ka strādājat kā aplenkumā?

Tās krīzes ir bijušas pietiekami daudzas. Ja mēs atceramies Latvijas prezidentūras laiku, tad prezidentūra sākās ar terorisma krīzi, ar ''Charlie Hebdo'' Parīzē. Tad bija migrācijas krīze ar apgāzušos kuģi Vidusjūrā. Droši vien ir bijis tā, ka visu laiku dzīve ir likusi priekšā izaicinājumus, par kuriem ir jādomā. Jāsaka, kā ir - šādai krīzei es īsti nebiju gatava, jo parasti krīze ir vienā vai otrā jomā. Šoreiz tas spektrs, kas bija, kas ir jānosedz, ir absolūti citā līmenī. Un mēs kā komisija, protams, esam mācījušies ārkārtīgi daudz. 

Gan robežas, gan veselība ir jomas, kur ES būtībā ir ļoti maz kompetences. Mēs varam tikai koordinēt.

Sākotnēji tas radīja šoku sistēmā, jo visi saprata, ka tu nevari sagatavot regulu, kā tagad visiem rīkoties, un vienīgais instruments, ar ko tu vari operēt, ir tavs pārliecināšanas spēks. Protams, redzēt to, kā dalībvalsts aizslēdz robežas, bija ārkārtīgi smagi, neraugoties uz to, ka mēs tiešām pavadījām vairākas dienas zvanot valdību vadītājiem, dažādām ministrijām. 

Jā, šī ir krīze, kas mums ir iemācījusi ļoti daudz.  Pilnīgi noteikti, esot šajā amatā, pirmais no lielākajiem izaicinājumiem bija nodrošināt, ka šī lielā institūcija var strādāt attālināti. Ar  ārkārtīgu gandarījumu es varu teikt, ka pirmās nedēļas laikā visas sistēmas strādāja, varbūt sākotnēji ar zināmu aizķeršanos, tāpēc, ka interneta pieslēgumi nebija pietiekami spēcīgi. Bet nodrošināt, ka 30 tūkstošu cilvēku liela organizācija var strādāt attālināti un krīzes laikā mums ofisos bija ne vairāk kā 600-700 cilvēki – un viss notika, un visi nepieciešamie lēmumi tika nodrošināti un pieņemti – tas bija diezgan liels izaicinājums. 

Jūs ikdienā strādājat kopā ar komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu. Kāds ir viņas darba stils?

Viņa ļoti iedziļinās detaļās. 

Izlasa visus papīrus? 

Izlasa visus papīrus. Mēs pavadām ļoti daudz laika, arī diskutējot par to, kas būtu labākie risinājumi. Viņa tiešām ļoti tic tam, ka strīdos dzimst patiesība. 

Bet viņa uzklausa, diskutē un lēmumus pieņem ļoti šaurā cilvēku lokā, vai ne?

Lēmumus pieņem viņa pati. Uzklausa viņa pietiekami daudz cilvēku. 

Cik intensīvs ir darbs ar viņu?

Pietiekami.

Paspekulēsim. Ja šobrīd Komisiju vadītu Žans Klods Junkers, kā būtu tad krīzes laikā?

Tad būtu cita situācija. Es domāju, ka katra krīze un katrs cilvēks iedod savu seju tam, kā tu to krīzi risini. Un es domāju, ka Žana Kloda Junkera laikā komisija piedzīvoja pietiekami daudz smagu situāciju – vai tā būtu Grieķijas eiro krīze, vai migrācijas krīze. Žans Klods godīgi ir teicis, ka attālināti strādāt viņš nevarētu un droši vien, ka ne.

Mēs bijām spējīgi nodrošināt Kolēģijas darbu attālināti no pirmās dienas, kad Beļģijā tika pasludināta šī krīzes situācija.

Jūs šobrīd esat latviete visaugstākajā amatā ES institūcijās. Cik lielā mērā tas ir jūsu pašas smaga darba, zināšanu un veiksmes aspekts, un cik lielā mērā Latvijas valdība varēja kaut kā palīdzēt ar lobēšanu?

Man vienmēr ir bijis Latvijas valdības atbalsts. Bet es domāju, ka lielā mērā tā ir bijusi atrašanās noteiktā vietā un laikā, un tie cilvēki, kas ir ieraudzījuši potenciālu manī. Un bez Latvijas valdības atbalsta es nebūtu bijusi tajās pozīcijās, kur tas ir noticis. Es neteiktu, ka ir bijusi kaut kāda mērķtiecīga, apzināta lobija kampaņa. Drīzāk gan tajā brīdī, kad es nonācu komisijā - kad es pieteicos darbam EK par ģenerālsekretāra vietnieci, gan arī tad, kad es pieteicos darbā par ģenerālsekretāri, tad lobijs bija vairāk manā virzienā, lai es to daru, nekā institūciju virzienā.    

Tagad, kad jaunieši domā, kur iet un ko studēt, kāds varbūt saka – es gribētu nākotnē būt Eiropas Komisijas prezidents! Ko jūs ietiktu šis studentam, lai viņam izdotos būvēt šādu karjeru stabilāk – ko studēt un kā rīkoties? 

Ja mēs paskatāmies, kāda izglītība ir cilvēkiem, kuri ir vadošajos amatos Eiropā, tad ir ļoti grūti ieteikt vienu vai otru studiju jomu.

Tas, ko es noteikti ieteiktu, ir izvēlēties studijas, kuras patiešām interesē un pilnīgi noteikti izmantot iespēju, ko piedāvā "Erasmus" programma,

lai paplašinātu redzesloku, lai izmatotu iespēju studēt ārzemēs, lai izmantotu iespēju mācīties valodas, izmantotu iespēju iepazīt ES tiešām līdz pašiem pamatiem. Tad viss pārējais ir atkarīgs no uzņēmības. 

Vismaz trīs valodas jāzina, vai ne?

Jā.

Iet politikā paralēli studijām vai neiet politikā?

Tas ir provokatīvs jautājums. Es nekad neesmu bijusi politikā.

Bet lai kļūtu par Eiropas Komisijas prezidentu? 

Lai kļūtu par EK prezidentu – jā. Vai lai kļūtu par komisāru.  Aizvien vairāk un vairāk tiek uzsvērts, ka daudz lielāka ietekme  un iespējas ir cilvēkiem, kuri ir bijuši nacionālajā politikā, kuri ir veidojuši savu karjeru nacionālajā politikā, pierādījuši sevi kā spējīgi politiskie līderi nacionālā līmenī, un tad protams, arī tālāk jau Eiropas līmenī. 

Bet par premjeru nav obligāti būt? 

Kā redzam – nē, nav.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti