- Topošo jūrnieku mērķis ir tirdzniecības flote, kur var vairāk pelnīt
- Zvejniecībā strādā vīri virs 50 gadu vecuma
- Strādājot uz brētliņu kuģa, vieglāk nopelnīt; arvien vairāk zivju miltu pārstrādes rūpnīcas
- Jūrniecībā prasības negrasās mazināt, toties pieļauj tās paaugstināt zvejniecībā
- Liepājā zvejas flotei zvejniekus vispār nesagatavo
Gan pelnīt, gan pasauli redzēt
Lai mūsdienās Latvijā ietu strādāt uz zvejas kuģa, jābūt apsēstam ar zvejošanu vai dzimtā jābūt kādam zvejniekam, tā spriež topošie stūrmaņi, uzrunāti Liepājas Jūrniecības koledžā. Jaunie vīrieši mācās pēdējo gadu, un doma strādāt uz zvejas kuģa Liepājā viņiem ne prātā nav nākusi, tad jau labāk braukt tālās jūrās – ķert krabjus un par to mēnesī saņemt vismaz trīs tūkstošus eiro. Tirdzniecības flote ir mūsu mērķis, saka Igors un Romāns.
„Mēs mācāmies šeit, jo zinām, ka varēsim nopelnīt, bet zvejas flote tā nebūs. Zvejas flotē ir daudz sliktāki apstākļi nekā tirdzniecības flotē.
Var arī pasauli apskatīt. Es negribētu iet zvejot,'' saka Romāns. Igors papildina, ka perspektīvas nav tādas kā tirdzniecības flotē - ''nu, paliksi par kapteini uz kuģa ar trīs zvejniekiem, bet tik daudz nesaņemsi. Ja strādā lielajā flotē, tad tev vismaz ir kajīte, dušas, zvejas flotē tā nav.”
Arī topošais stūrmanis Aleksejs par darbu uz zvejas kuģiem Liepājā izsakās neglaimojoši:
„Vienīgi, ja tu esi bijušais jūrnieks, esi bijis sadzēries, pazaudējis tiesības strādāt uz lieliem kuģiem, tad tikai uz turieni var iet strādāt.”
Atalgojums un darba apstākļi ir tas, kas nosaka jaunekļu nākamās darba vietas izvēli – ''Baltika'' tipa zvejas kuģi, kas būvēti padomju gados, tie noteikti nebūs.
Jaunus kadrus meklē pensionāru vidū
Tieši ar šāda tipa zvejas kuģi Liepājā strādā SIA „Ervils” saimnieki. Agrāk jūrā zvejots ar vairākiem kuģiem, pārējie sagriezti, tagad palicis viens. „Briedis” – tāds ir kuģa nosaukums, uz kura strādā seši darbinieki. SIA „Ervils” valdes priekšsēdētājs Ervils Laugalis zvejas nozares nākotni zīmē drūmās krāsās:
„Ja runājam par zvejnieku kadriem, skats ir bēdīgs. Lai arī mums te ir Jūras skola, tradīcijas, bet jaunie klāt nenāk, absolventi nenāk uz zvejas kuģiem. Nevaru atcerēties, ka kāds būtu pēdējā laikā atnācis, tikai praksē kādu mēnesi un viss. Flote, kuģi noveco, arī kadri noveco.”
Nemaz desmit gadus nevajadzēs, lai situācija kļūtu vēl bēdīgāka, saka Ervils Laugalis. Nav tā, ka kadri katru dienu mainītos, bet, ja kāds no aprites izkrīt, atrast kādu vietā ir ļoti grūti, jāmeklē pensionāru rindās:
„Problēmas ar jūrniekiem - kapteiņiem, mehāniķiem, stūrmaņiem - ir ļoti lielas. Visa zvejniecība balstās uz veciem kadriem – 50 gadi un vairāk.”
Problēmas ir vēl lielākas, ja esi specializējies uz mencu zveju, spriež firmas saimnieks. Pēdējo gadu laikā mencu limiti ir sarukuši vairāk nekā uz pusi, mencas paliek izmēros arvien mazākas, turklāt šogad ir mazākie lomi pēdējo divdesmit gadu laikā. Divos ziemas mēnešos noķertas tikai 7 tonnas mencu, kas ir ļoti maz.
Ja gribi strādāt godīgi, tad iestājas vakars
„Jā, mēs, „mencenieki”, kā te sevi saucām, bijām pie „šlipsēm”, bet brētliņu un reņģu zvejotājiem bija jāstrādā vairāk; tagad viss ir mainījies. Zvejnieki uz mencu kuģiem negrib palikt – pirmkārt, tas ir daudz grūtāks darbs nekā uz „brētliņniekiem” – tās ir četras dienas jūrā.
Katra menca caur rokām jāizlaiž, jāizšķērē un jānoglāsta, jāieliek kastē un jāapber ar ledu, smuki jāapmīļo.''
Ar brētliņām viss esot daudz vienkāršāk, roku darba mazāk, - to, ka darbs uz mencu zvejas kuģa ir grūtāks, apstiprina arī mehāniķis Guntis Elers no Rīgas, kurš vairākus gadus strādājis Liepājā, bet tagad izlēmis strādāt uz brētliņu kuģa. Mazākiem uzņēmumiem šobrīd ir grūtāk, spriež mehāniķis:
„Menca pazuda, tas jau viens, ir grūtāk strādāt uz mencu nekā uz brētliņu – reņģi . Lielākās kompānijās nemaz nav tik viegli tikt iekšā strādāt, tur ir stabilāk. Nu, tas jau ir tas rādītājs. Ar Krieviju viss tur pajuka, kas sabojāja tirgu, arī apmaksu utt., kritās algas.”
Latvijas Jūras administrācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Krastiņš uzskata, ka situācija nav viennozīmīga, taču ir tendences, kas Latvijā ir novērojamas, kas pastarpināti ietekmē gan darba spēka izmaksas, gan vispār vēlmi strādāt nozarē.
„Daudzi reņģu un brētliņu zvejotāji piekrastē ir izveidojuši zivju miltu pārstrādes rūpnīcas. Viņiem prasības pret nozvejoto produkciju ir salīdzinoši nelielas.
Zivju miltos pārstrādei prasības ir nosacītas, tas ietekmē izmaksas gan zvejošanai, gan produktu sagādāšanā. Jo menca mazāka izmēra, jo vairāk jāfilē, lielāka – mazāk jāfilē utt. Ir jāatdzesē, ir termiņi, lai nogādātu krastā Tas viss ir sarežģītāk un dārgāk,” skaidro Krastiņš.
Ja gribi strādāt godīgi, tad iestājas vakars – melni joko SIA „Ervils" īpašnieks Ervils Laugalis. Nav jau tā, ka tiek gulēts tikai uz veco labo mencu laiku lauriem, uzņēmums zvejo arī citas zivis, piemēram, reņģes. Strādājot ar mencu, algu ir grūtāk nopelnīt.
Jūrnieku kvalifikācijas prasības nepazeminās
Zvejnieki pārprofilējas, kā katrs māk, taču jautājums par nākotnes zvejniekiem mazāk aktuāls nepaliek. Ir bijuši mēģinājumi diskutēt ar Latvijas Jūras administrāciju, kā risināt kadru jautājumu, taču pagaidām risinājuma nav. Tas saistīts gan ar prasībām par diplomētu darbinieku skaitu uz kuģiem, gan valsts atbalstu kopumā.
„Diplomiem jābūt kapteinim, stūrmanim, mehāniķim un vēl matrozim," saka Laugalis. "Ja kāds jaunais grib atnākt, jāmaksā ne maza nauda. Kapteinim, lai pārkvalificētos, vajag 1000 eiro. Mums nenāk pretī, mēs iznīksim. Dānijā, pat Polijā nāk pretī un kaut ko kompensē, kaut ko nevajag maksāt. Latvija taču brētliņas un reņģes neaudzē, bet mēs maksājam: iziešana no jūras – maksā, stāvēšana ostā – maksā, elektrību vajag - maksā utt.”
Samazināt prasības uz zvejas kuģiem un diplomēto darbinieku skaitu Latvijas Jūras administrācijas valdes priekšsēdētājs Krastiņš uzskata par neiespējamu, drīzāk zvejas flotē strādājošiem jādomā kā modernizēties, kā nodrošināt labākus darba apstākļus un pelņas iespējas zvejniekiem,
tādi piemēri ir, un ne visiem trūkst darbinieku, norāda Jānis Krastiņš, uzverot, ka prasības uz zvejas kuģiem, visticamāk, būs pat stingrākas:
„Konvencija, kas regulē zvejnieku kvalifikācijas prasības, tiek pārskatīta. Drīzāk tās būs stingrākas nekā vājākas. Zvejniecībā traumu, negadījumu un nāves gadījumu skaits ir lielāks nekā pārējā jūrniecības nozarē.”
Latvijas Zivsaimnieku asociācijas vadītājs Inarijs Voits uzskata, ka tie, kuri strādā nozarē, tie arī strādās, bet jaunus cilvēkus piesaistīt flotei ir gandrīz neiespējami. Voits uzsver, ka pa pasauli klīst 13 tūkstoši Latvijas jūrnieku, bet visā pasaulē zvejas nozarē pārsvarā pieņem strādāt filipīniešus. Latvijas Zivsaimnieku asociācijas vadītājs spriež, ka Latvijas Jūras administrācijai būtu vairāk jāiedziļinās esošajās problēmās:
„Mūsu Jūras administrācija nav atsaucīga, lai nāktu pretī; viņi saka, jums ir veci kuģi, automatizācija zemā līmenī – četri diplomi un ne soli atpakaļ, viņi negrib saprast jūrnieku būtību. Viņiem tā mierīgi gulēt. Dānijā, Skotijā u.c. ir lielāka pretimnākšana no Jūras administrācijas un ir maigāki diplomēšanas principi. Mēs varam stāstīt, ko mēs gribam...”
Apmēram 730 zvejnieki un 70 kuģi
Savukārt Latvijas Jūras administrācija atgādina par traģiskajiem negadījumiem, kas piemeklējuši Latvijas zvejas kuģus un jūrniekus. Jūrniecības koledžas direktors Vladimirs Dreimanis uzskata, ka zvejas flotes jautājums jāskata vēl plašākā kontekstā un par risinājumiem nākotnē ir jādomā. Koledžas direktors spriež, ka situācija ir nopietnāka, nekā varētu šķist sākotnēji. Tehnoloģiju laikmets dara savu. Atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, 9.klašu beidzējiem ir lielākas grūtības ar fiziku un matemātiku, viņiem ir problēmas ar fizisko sagatavotību un ne tikai.
Jautājums, vai vispār nākotnē būs, kas strādā uz kuģiem. Jaunieši arvien mazāk grib strādāt ar rokām un smagu darbu.
„Viņi tikai filmās redzējuši, kas ir cirvis un āmurs. Pēc 9.klases, lai skolēni varētu mācīties jūrskolas līmeņa programmās, mums viņi jāaudzina no jauna. Profesionālā izglītība ir pats trakākais,” stāsta Dreimanis.
Piemēram, Liepājas Jūrniecības koledža tieši zvejas flotei zvejniekus nesagatavo vispār, līdz šim notikušas tikai sarunas par kursu organizēšanu.
„Ir jābūt kompleksam risinājumam, jāmodernizē flote, jāiegulda līdzekļi specialitātes popularizēšanā, jābūt tehniskajai bāzei, uz kā mācīties un vēlāk nodrošināt atalgojumu, jo darbs ir pagrūts . Profesija nav datorizētākā, jāstāv pret viļņiem un vēju, jāsalst, ne visi ir gatavi piekopt tādu dzīvesveidu,” secina Dreimanis.
Pēdējo gadu laikā zvejnieku skaits ir nemainīgs – tie ir aptuveni 730 zvejnieki. Latvijā pēc kuģu sagriešanas palikuši aptuveni 70 zvejas kuģi.
Jūrnieku skaits ir ievērojami lielāks nekā kuģu skaits, tāpēc teorētiski nevarētu runāt par zvejnieku trūkumu kā tādu, taču lielākā daļa, kaut arī tiek sertificēti Latvijā, tomēr izvēlas strādāt ārvalstīs. Kāpēc? Tas komentārus vairs neprasa.
