Kompānija “Karavela” (tai pieder zīmols “Kaija”) ir viena no parauguzņēmumiem diversifikācijas jautājumā. Apgūt ražošanu pēc Skandināvijas tirdzniecības tīklu pasūtījuma tā sāka vēl pirms septiņiem gadiem. Rezultātā eksports uz Krieviju pagājušajā gadā veidoja nedaudz vairāk nekā 10% no tās kopējā 32 miljonu eiro apgrozījuma, un, kā vēl pirms pusotra gada teica Endele, viņš “Krievijas dēļ nesvīst”. Bet kā Ventspils zivju konservu kombināta līdzīpašnieks – tas ražo šprotes gandrīz tikai Krievijai – dzīvoja bez ilūzijām, un Krievijas embargo gadījumā bija gatavs tūlīt slēgt kombinātu. Ko viņš domā tagad?
-Ventspils kombināts tiek slēgts. To, ka lietas notiek šādā virzienā, es jutu jau sen – pateicoties pieredzei.
Taču ir nianses termiņu ziņā. Saņēmuši rakstisku atbildi no Krievijas, mēs meklēsim savus ceļus pie turienes informācijas avotiem, lai saprastu, kādi ir embargo termiņi. Ja tirgus būs slēgts uz neilgu laiku, tas ir viens scenārijs. Bet, ja vairāk nekā gadu, tā ir cita situācija.
Jebkurā gadījumā rūpnīca jūlijā tiek slēgta uz remontu – to mēs bijām plānojuši arī bez jebkādām sankcijām.
Tagad ir skaidrs, ka pēc remonta ražošana neatsāksies. Taču teikt, ka tās ir beigas, nevar. Un, ja būs skaidrība, ka šis aizliegums ir uz laiku, mēs darīsim visu, lai pēc tam, kad aizliegumu atcels, varētu atsākt darbu. Domāju, ka to saprot visi mūsu kolēģi. Bet vēlreiz kaisīt sev sāli brūcēs neredzu jēgu.
-Vai domājat, ka sliktākais ir slēgt Ventspils rūpnīcu uz gadu, bet pēc tam atsākt darbu?
-Domāju, ka tā.
-Pagājušajā gadā jums tur strādāja 480 cilvēki, Ja visus atlaidīsiet, vai pēc gada bez problēmām cilvēkus atradīsiet?
-Pagājušā gada augustā pēc saasinājuma Krievijā mēs jau visus aizsūtījām uz darba biržu. Bet februārī sākām strādāt vienā maiņā – tas ir apmēram 250 cilvēku. Ņēmām cilvēkus ne tikai no Ventspils, bet arī no tuvējiem reģioniem. Kā nākotnē būs ar darbiniekiem, neviens nezina. Taču nez vai šī situācija ievilksies uz gadu. Drīzāk tas būs īsāks laiks.
Mums galvenais ir, lai bizness nezaudētu naudu, lai mūsu kreditori un partneri justos, kaut arī saspringtā periodā, bet nosacīti komfortabli. Bet tie, kas šodien saka „mums viss ir normāli”, zaudēs naudu, - un tas ir bezatbildīgs lēmums.
-Vai domājat, ka arī jūsu kolēģi uz laiku apturēs ražotnes vai arī kāds izputēs pavisam?
-Ir jāsaprot viens: jebkuram zivju konservu ražotājam ir sava daļa produkcijas, kas tika pārdota Krievijā. Es šīs proporcijas zinu, un katrs pats pieņems lēmumu. Tie, kuriem uz Muitas savienību aizgāja lielākā daļa produkcijas, visdrīzāk izdarīs visu, lai bizness paliktu maksātspējīgs, taču tādā iekonservētā veidā, izsakoties diplomātiski. Galu galā nozarei ir liela krīžu pieredze, un mūsu kolēģi zina, kas tādās situācijās jādara.
Īstenībā zivrūpnieki ir malači tāpēc, ka pēdējos gados daudz tika izdarīts tirgu diversifikācijai. „Karavela” šajā ziņā ir kļuvusi par visspilgtāko piemēru. Citi arī strādāja šajā virzienā, varbūt viņiem nedaudz pietrūka laika. Bet vienalga mēs redzam, ka „Gammai A” ir panākumi Amerikā, „Brīvais vilnis” iet uz Ķīnu. Taču diemžēl jau rīt tas nevienu neglābs. Īpaši kompensēt Krievijas apmērus tagad nav kur.
No otras puses, kā gan varēja aiziet no Krievijas uz citiem tirgiem, ja pēdējos divus trīs gadus tur visi strādāja par 110%? Tātad vajadzēja atteikties no augošajiem Krievijas apmēriem, no tiem līgumiem, kurus jau tā nav iespējams pilnībā izpildīt, lai pārvirzītu daļu saražotā uz rietumiem?
Mēs „Karavelā” faktiski uzcēlām vēl vienu jaunu ražotni, un mums nebija jāatrauj jaudas no austrumu tirgus. Toties šodien mēs redzam, kas ar mums būtu, ja nebūtu šīs diversifikācijas uz rietumiem. Būtu ļoti, ļoti slikti. Tas es tagad svīstu „pēc pilnas programmas”.
-Vai jūsu Krievijas partneris un akcionārs nav piedāvājis pārcelt rūpnīcu no Ventspils uz Kaļiņingradu un nemocīties ar embargo?
-Skan skaisti. Bet. Krievijā šodien nav izejvielu – viņi taču noteica ievešanas aizliegumu arī neapstrādātām zivīm. Turklāt nav darba kultūras un ir milzīga birokrātija. Bet mūsu Krievijas akcionārs ir profesionāls tirgotājs, ražot neprot. Taču mēs tur strādāt neiesim.
-Vai jūsu uzņēmumos arī ir bijušas pārbaudes no Krievijas?
-Nē, mums ir bijušas pārbaudes no Amerikas. Bet kas attiecas uz Krievijas revīzijām – man šķiet, šī ierašanās bija formāla procedūra, jo atskaite bija uzrakstīta iepriekš. Cik man ir stāstījuši kolēģi, no Krievijas atbraukušie cilvēki bijuši visai profesionāli, viņi zinājuši, ko skatīties un pārbaudīt, taču pirms aizbraukšanas teikuši tādā garā: principā rezultāti ir normāli, taču trūkumi vienmēr ir bijuši, ir un būs. Un vēl revizors pateica tādu frāzi, ka atskaite Maskavā jau ir uzrakstīta. Un, ja piektdien revizori aizbrauca, bet jau pirmdien Maskavā publicēja atskaiti, ir grūti apšaubīt, ka tā bija uzrakstīta jau iepriekš.
Dienas laikā visus šos dokumentus vienkārši fiziski nevarēja paspēt noformēt, tas ir neiespējami.
Tāpēc mēs šodien iekritām... Es nepavisam neesmu pret mūsu ārpolitiku, taču muļķīgi iznāk, ka par visām politiķu darbībām maksās tikai pārstrādātāji. Un, ja mēs neredzēsim, ka valsts ar mums ir solidāra, tas būs slikti. Tad ir jautājums tiem pārstrādātājiem, kuri maksā nodokļus, - kāpēc viņi to dara? Lai uzturētu ierēdņus? Mēs uzskatām, ka nodokļi – tā ir arī savstarpējās palīdzības kase, un, kad kādam ir grūtības, valsts kaut kā palīdz. Bet te iznāk, ka mums ir jāmaksā par visiem.
-Kopumā iznāk, ka par Rinkēviča asajiem izteikumiem par Krieviju jūs nepriecājaties...
-Mums valdībā ir amatpersonas, tās runā un pieņem lēmumus. Taču, kad mēs skaidri zinām, ka atbildot sitīs mūs vienus pašus, bet visi pārējie noskatīsies un teiks – „ak, nevajadzēja turēt tādu pārdošanas uz Krieviju proporciju”, tā no valsts puses ir liekulība.
Es nerunāju par ārpolitiku – tā nav mana darīšana.
Bet iznāk tā, ka, ja kāds uz ielas ir piekauts, policija nevis palīdz cietušajam, bet saka – „nu, pats esi vainīgs, vajadzēja iemācīties ātrāk skriet vai labāk kauties”.
-Īstenībā gan daudzi uzņēmēji, gan eksperti tā arī saka – puiši, jūs taču saprotat, kādā valstī strādājat, vajadzēja šos riskus ņemt vērā. Un te ir grūti strīdēties.
-Es tam gan piekrītu, gan nepiekrītu. Es varu atļauties teikt to, kas ir, bez diplomātijas.
Kad mēs devām darbu daudziem cilvēkiem, es kaut kā nemanīju, ka Finanšu ministrija nepieņemtu mūsu nodokļus, jo šī nauda ir nopelnīta Krievijā. Mums neteica – puiši, labāk izmantojiet šo naudu, lai meklētu jaunus tirgus. Kad mēs maksājam naudu, mūs mīl. Bet, kad mums sākas problēmas...
Bet, kas attiecas uz uzņēmējiem – jā, biznesmeņiem ir tiesības tā runāt. Izņemot tos, kuri nestrādā eksportam, bet sen sēž uz valsts konkursiem un iepirkumiem, un, atvainojiet, „bučo pēcpuses” mūsu politiķiem, dod „otkatus”. Un turklāt mums vēl gudri stāsta par riskiem.
Taču, ja uzņēmējs, kā es, nodarbojas ar privāto biznesu, viņam no valsts nekā nav, un stāsta mums par riskiem, pārdodot Krievijā, okei, tad viņam ir taisnība, ir tiesības.
Taču ir arī otrs moments, kad mēs runājam par iziešanu jaunos tirgos – kā šajā gadījumā strādā valsts.
Tā pati Rinkēviča iestāde laikus nesagatavoja dokumentāciju, lai mūsu zivrūpnieki varētu sākt eksportu uz Krieviju.
Jo šī papīrīša dēļ gan „Brīvais vilnis”, gan „Gamma A” nevarēja uz turieni eksportēt, zaudēja astoņus mēnešus. Bet ministrijā pateica – „ak, mēs papīrīti pazaudējām!” Viņi tagad tur klusē, bet ministrs runā... Un, ja mums šodien būs smagas sekas, mēs ļoti precīzi veiksim savu analīzi, kā strādāja valsts eksporta jomā.
Es pat agrāk nezināju, ka Ārlietu ministrija atbild arī par eksporta lietām. Piemēram, šodien mēs Amerikā nevaram „izsist” atļauju no vienas organizācijas – lūk, lai mūsu vēstnieks brauc un sēž tur pie durvīm, kamēr mēs šo atļauju nesaņemsim.
Vienkārši agrāk mums pret to bija viegla attieksme: „ai, labi, tas nekas!” Taču turpmāk mums būs ļoti agresīva nostāja. Mums par šo tēmu bija tikšanās – gan ar mūsu zemkopības ministru, kurš, paldies Dievam, staigā pa zemi, cenšas iedziļināties un saprast, gan ar ekonomikas ministru.
Veidosim jaunas attiecības.
