Vieni to sauc par konservatīvu attīstības politiku, otri par stagnāciju. Latvijā jau vismaz astoņus gadus bijuši vairāki mēģinājumi radīt finanšu sektora attīstības plānu. Tāds beidzot uzrakstīts. Taču, kā allaž, neapmierināto ir daudz. Šoreiz plāna rakstītājs – Finanšu ministrija – saķērusies ar daļu bankām. Iemesls – valsts nevēlas vēl straujāk bankās attīstīt nerezidentu apkalpošanu, jo tas nes dažādus riskus, tostarp sistēmas stabilitātei. Savukārt bankas gluži pretēji negrib paaugstinātas prasības nerezidentu, proti, ārvalstu naudas noguldījumiem un vēlas ieviest dažādus juridiskos instrumentus, kas Latviju padarītu austrumu naudai vilinošāku.
“Var jau tās bankas specializēties, apkalpot tās finanšu plūsmas, bet saistība ar Latvijas ekonomiku ir maza. Iesaistoties Latvijai tādos svešos elementos kā trasta operācijas, mums būtu grūti noturēt pozitīvus kredītreitingus, mums būtu pietiekami daudz jautājumu un bažas. Tās ir jomas, kas ir pāragri realizējams, vai vispār realizējamas,” “De facto” sacīja Andris Vilks.
Aptuveni 1% no Iekšzemes kopprodukta. Tāds šobrīd esot nerezidentu naudas apkalpošanas devums Latvijas tautsaimniecībai, kas ministra vārdiem runājot neko būtisku nedod. Banku uzrauga – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas sniegtās ziņas arī liecina, ka pērn nerezidentu noguldījumu pieauguma tempi samazinājušies.
Daudzi lēsa, ka Latvija pēc nedienām Kiprā būs jaunais austrumu miljonu apkalpotājs, taču skaitļi rāda pretējo. FKTK apgalvo, ka no Kipras aizplūduši ap 23 miljardiem eiro. Taču Latvijā nerezidentu noguldījumi auguši vien par 6% - tie ir 513 miljoni.
“Tieši tāpat kā mūsu uzražotu krēslu mūsu tautsaimniecībai vajag tādu, lai mēs viņu varam pārdot ne tikai vietējam tirgotājam, skolotājam vai ierēdnim, bet lai šo krēslu pirktu vācietis, krievs, azerbaidžānis un amerikānis, tā ir visa pakalpojuma būtība. Un finanšu sektorā ir tieši tāpat,” savukārt uzskata Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis.
Tieši Komercbanku asociācijas iebildumus min kā iemeslu, kāpēc plāns tālāk netika virzīts. Asociācija uzstāj, lai plāns runātu nevis par stabilitāti, bet tieši pretēji – finanšu pakalpojumu eksporta veicināšanu. Ar šiem vārdiem faktiski apzīmē nerezidentu apkalpošanu.
Lai to panāktu, Bičevskis rosinājis revolucionāri mainīt īpašumtiesību regulējumu, ieviešot trastus un ļaujot uzņēmumu valdēs darboties juridiskām personām. Šīm iecerēm gan šobrīd tiek teikts skaidrs nē, jo pasaulē tos vairāk pazīst kā mantas slēpšanas instrumentus.
“Ar trastiem, ar savādāku pieeju valdes darbībai nodarbojas valstis, kuras nav un nebūs galvenās spēlētājas Eiropas kodolā. Mēs zinām, ka Luksemburga, Šveice piekāpjas, tas būs perifērijas biznesa valstu modelis un Latvijai to nevajadzētu,” šādi raidījumam sacīja Vilks, argumentējot, kāpēc banku ierosinājumus nevar apmierināt.
Tikmēr Bičevskis apgalvo, ka tiem būšot gluži pretējs efekts un “Finanšu ministrija ne līdz galam ir sapratusi, kā mūsu piedāvātais ceļš novedīs pie drošāka, labāka un kvalitatīvāka finanšu sektora.”
Cik noprotams, tad valsts par nerezidentu apkalpošanas veicināšanu nav sajūsmā, jo pašreizējo ārvalstnieku noguldījumu kvalitātē rada vairāk riskus nekā labumu. Proti, 87% no visiem noguldījumiem ir īstermiņa un uz pieprasījumu – faktiski mēs darbojamies kā tāds tranzīta punkts un šos līdzekļus bankas nevar izmantot tālākiem ieguldījumiem tautsaimniecībā.
Tas, ko mums iepriekšējās nedienas un piedzīvojumi finanšu sektorā rāda - ja tie piesaistītie līdzekļi ir īstermiņa, tad tev nav iespējas nodarboties ar ilgtermiņa investīciju projektiem, jo tad pie satricinājumiem tirgū tu esi sliktākā stāvoklī, lai spētu ar to tiktu galā un kā mēs redzam no krīzes, tad neizdevās visiem tas,” raidījumam sacīja FKTK priekšsēdētājs Kristaps Zakulis.
Komisijas viedoklis gan ir neitrāls – tā esot politikas veidotāju izšķiršanās, vai nerezidentu apkalpošanu saglabāt 1%, vai tomēr palielināt līdz 5 vai 10% apmērā no IKP. Neatkarīgi no tirgus lieluma, komisija to spēšot uzraudzīt. Taču par tirgus strauju attīstību skeptiska ir arī Latvijas banka.
Bankas padomes loceklis Edvards Kušners “de facto” sacīja, ka pēc plāna apspriešanas “bija sajūta, ka es esmu nedaudz atgriezies 2007.gadā, jo bankas runāja par peļņas pieaugumu, par nepietiekami pelnītspēju, es domāju, vai nu cilvēki nav pamanījuši, kas notika pēdējo gadu laikā vai pacentušies aizmirst šos notikumus. Es nedomāju, ka banku sektors ir tas, kurš var cerēt uz ļoti augstu peļņu tuvākajos gados un uz valsts pārvaldes toleranci pret risku pieaugumu.”
Tiek arī uzsvērts, ka komercbanku asociācija šobrīd runājot vien to dažu banku mēlē, kas specializējušās nerezidentu apkalpošanā un lielajām universālajām bankām – piemēram, skandināvu, pret plānu nekādu iebildumu neesot. Taču tā gluži nav, jo arī tās ar daļu ierosinājumu nav mierā.
“Faktiski bankām tiek uzlikts papildu un papildu regulējums, bet mans vēlējums būtu vairāk pēc būtības saprast, kādas bija problēmas un kā izvairīties, un kā drosmīgi nodrošināt to, ka par banku kļūdām nav nodokļu maksātājiem jāmaksā, nevis teiksim radīt fonu – vienādi visiem un vienādi tik sarežģīti, ka bankām nav ne par ko citu domāt, ne par kreditēšanu, kā vien par prasību izpildīšanu,” radījumam sacīja “SEB bankas” valdes loceklis Kārlis Danēvičs.
Noprotams, ka lielās bankas šobrīd sadusmojis ne tik daudz uzrakstītais plāns, cik citas izmaiņas likumdošanā. Satraukumu radījuši Saeimā virzītie priekšlikumi maksātnespējas likumā, ieviešot tā saukto “nolikto atslēgu” principu.
No banku sektora nākušais finanšu ministrs Andris Vilks šoreiz gan banku iebildumos sola diži neklausīties un komercbanku asociācijas ierosinājumi visticamākais vērā ņemti netiks. Kā “De facto” sacīja Vilks, tad visticamākais jau drīzumā plānu virzīšot izskatīšanai valdība – patīkot bankām tas vai nē!
