Starptautiskie noteikumi paredz, ka recesija oficiāli tiek konstatēta, ja kādas valsts ekonomika ir piedzīvojusi lejupslīdi divus ceturkšņus pēc kārtas. Tagad ir skaidrs, ka aizvadītā gada pēdējā ceturksnī Itālijas ekonomika ir sarukusi par 0,2%, bet pirms tam, trešajā ceturksnī, - par 0,1%.
Acīmredzami paredzot šīs nepatīkamās ziņas, Itālijas premjers Džuzepe Konte trešdien sacīja, ka ekonomikas izaugsme varētu atsākties tikai šā gada otrajā ceturksnī. Konte mierināja Milānā sanākušos uzņēmējus, ka viņa valdība ir izdarījusi visu nepieciešamo, lai ekonomika varētu augt.
Itālijas premjers uzskata, ka sliktie ekonomikas rādītāji ir saistīti ar situāciju Eiropas un globālajos tirgos. Proti, notiekošais Ķīnā un Vācijā esot negatīvi ietekmējis Itālijas eksporta rādītājus.
Vājā ekonomikas izaugsme būtiski apgrūtina pašreizējās Itālijas valdības iespējas izpildīt eirozonas prasības.
Kā zināms, Roma un Brisele ar lielām grūtībām panāca vienošanos par šī gada budžeta deficītu. Roma sola, ka tas nepārsniegs 2,04% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Bet to var izpildīt, ja ekonomikas izaugsme šogad sasniegs 1% un līdz ar to valsts budžetā ienāks pietiekami daudz naudas.
Tomēr, saņemot jaunākos statistikas datus, Itālijas centrālā banka samazināja valsts ekonomikas izaugsmes prognozi no 1% uz 0,6%.
Itālijas vicepremjers Luidži Di Majo ekonomikas lejupslīdē vaino bijušo valdību. Viņš uzstāj, ka iepriekš pie varas esošie politiķi esot melojuši sabiedrībai un patiesībā nemaz neesot spējuši izvest valsti no krīzes. Itālijas bijušais finanšu ministrs Pjērs Karlo Padoans būtībā nodēvēja šo kritiku par nekaunīgiem meliem.
Nopietnāko satraukumu izsauc milzīgais Itālijas ārējais parāds. Tas ir sasniedzis jau 130% no IKP. Lielāks parāds starp Eiropas valstīm ir tikai Grieķijai. Ja Roma turpinās arvien vairāk aizņemties naudu, lai samaksātu par dažādām vajadzībām, parāda nasta varētu kļūt grūti panesama. Par to Itāliju vairākkārt ir brīdinājuši gan dažādi ekonomisti, gan Eiropas Komisija.
Eirozonas valstu parādu nasta kopumā tiek uzskatīta par vienu no nopietnākajām vienotās valūtas problēmām.
Tomēr Briselei līdz šim ir bijis grūti piespiest vairākas lielās dalībvalstis spēlēt pēc noteikumiem un ievērojami samazināt savu ārējo parādu.
