Investīcijas 12.Saeimas laikā: Problēmas gan ar ārvalstu, gan vietējiem ieguldījumiem

Investīcijas paātrina ikvienas ekonomikas asinsriti. Latvijai pēdējo četru gadu laikā gan šajā ziņā īpaši nav sekmējies, un pietiekami daudz nav ieplūdušas ne ārvalstu, ne iekšzemes investīcijas.

Viens no galvenajiem investīciju līmeņa sarukuma iemesliem bija krīze. Turklāt šajā ziņā Latvija nav ar neko unikāla, un pamatīgu investīciju kritumu 2009. un 2010.gadā piedzīvoja visa Eiropa. Pēc tam bija vērojams zināms „atsitiens” uz augšu, bet tālākajos gados jau atkal sarukums. „Trekno gadu” rekordu, kad 2007.gadā investīciju apmērs Latvijā pārsniedza 35% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tā arī nav izdevies atkārtot. Pēdējos gados investīciju līmenis nepārsniedz pat 20% no Latvijas IKP. 

Investīcijas 12.Saeimas laikāInguna Ukenābele

    „Treknos gadus” par īstu mērauklu gan nevar uzskatīt, jo ne visai pārdomātas investīcijas uz ātru roku uzceltās mājās diezin vai ir atkārtošanas vērts piemērs. Taču investīciju līmenis, uz kuru, pēc ekspertu domām, noteikti būtu jātiecas, ir ap 25% no IKP. Turklāt krietni būtu jāpiedomā arī pie tā, lai šī nauda tiek ieguldīta lietās, kuras sekmē produktu un pakalpojumu izveidi ar augstu pievienoto vērtību.

    Līdzšinējās Saeimas laikā investīciju vides tēla uzlabošanā ir notikušas vairākas būtiskas lietas. Pirmkārt, Latvija ir pievienojusies eirozonai, otrkārt – uzņemta Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) jeb attīstīto pasaules valstu „klubiņā”. Šos faktus Latvijas amatpersonas izmanto ikvienā pasākumā, kurā tiek uzrunāti ārvalstu investori.

    Vienlaikus netrūka arī lietu, kuras uz Latviju meta ēnu. Pirms četriem gadiem visu reģionu kā ģeopolitiski riskantu daudzi investori novērtēja Krievijas un Ukrainas konflikta un sekojošu Krievijas un Eiropas Savienības (ES) savstarpējo sankciju dēļ. Taču šogad pamatīgu pleķi uz Latvijas reputācijas mundiera uzmeta nedienas banku sektorā. Latvijas Bankas prezidenta aizturēšana un „ABLV Bank” likvidācija guva daudz lielāku atspoguļojumu pasaules finanšu medijos nekā Latvijas uzņemšana OECD.

    Ārvalstu investoru vērtējums par tagadējās valdības darbu ir drīzāk kritisks,

    un to Ārvalstu investoru padomes Latvijā pārstāvji neslēpa ikgadējās sanāksmes laikā ar valdību šovasar. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kas pašlaik kavējot vēlmi īstenot lielus projektus Latvijā, ir neatrisinātais darbaspēka pietiekamības jautājums. Atrast lielāku skaitu ar darbiniekiem ir problemātiski ļoti daudzās specialitātēs. Savukārt darbinieku mobilitātes un pārkvalifikācijas jautājumi acīmredzot netiek risināti pietiekami efektīvi. Darba tirgus kontekstā arī neesot skaidrs, kādēļ nekādi neizdodoties reformēt augstākās izglītības sistēmu.

    Nākamais jau gadiem ar ārvalstu investoriem apspriestais jautājums ir ekonomiskie noziegumi un dīvainie maksātnespējas procesi, kuri investoriem rada šaubas par naudas izkrāpšanas riskiem.

    Tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka ārvalstu tiešo investīciju uzkrātais apjoms pēdējo gadu laikā nekādu straujo izaugsmi vairs neuzrāda.

    Viss gan nav atkarīgs tikai no ārvalstu investīcijām, jo pamatīgus ieguldījumus ekonomikā var veikt arī vietējie uzņēmēji.

    Tomēr arī šajā ziņā atliktu vēlēties ko labāku.

    Tālākus ieguldījumus kavē gan objektīvi, gan subjektīvi faktori. Pie objektīvajiem ir jāmin tā pati situācija darba tirgū, kā arī banku pasivitāte kreditēšanā. Pēc krīzes aizdevumi tiek izsniegti daudz piesardzīgāk un, ja par lielajiem uzņēmumiem bankas ir gatavas pat kauties, tad mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kuri Latvijas ekonomikā dominē, nākas diezgan bieži samierināties ar atteikumiem.

    Savukārt subjektīvie faktori ir saistīti ar krīzi. Latvijas uzņēmumi tajā cieta pamatīgi un tagad ikvienu soli septiņas reizes nomēra, uz priekšu ejot ļoti apdomīgi un lēni. Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste min arī kādu vēl līdz galam neizvērtētu pēckrīzes laika fenomenu. Proti, krīze pamatīgi attīrīja uzņēmumu darbības laukumu, un izdzīvojušajiem tagad ir mazāk vērā ņemamu konkurentu. Kamēr daudziem būs sajūta, ka neviens sāncensis nopietni pakausī neelpo, nebūs arī lielas motivācijas investēt jaunās lietās, jo pietiekami komfortabli ir tāpat.

    Pēdējā laikā gan vairs nevar teikt, ka Latvijā jauni investīciju projekti ir jāmeklē kā ar uguni.

    Durvis ir vērušas vairākas jaunas viesnīcas, Latvijā ienāk mājas preču tirdzniecības milzis IKEA, „Orkla” Ādažos gatavojas būvēt divas jaunas ražotnes, „airBaltic” iegādās jaunas lidmašīnas, un starta pozīcijās pamazām nostājas milzīgais „Rail Baltica” dzelzceļa projekts. Šo sarakstu varētu turpināt vēl. Turklāt par pēdējā laika lielāko jaunumu kļuvis ASV investīciju fonda „Blackstone” lēmums iegādāties „Luminor” bankas akcijas. Tas gan attiecas uz visu Baltiju, bet, ņemot vērā banku sektora kopējo reputācijas krīzi, pat konkurenti šo soli novērtējuši ar sajūsmu. 

    Tomēr kritiskais jautājums, kurš nākotnē kļūs arvien nopietnāks, ir ieguldījumi „gudrās” precēs un pakalpojumos.

    Tikai audzējot Latvijas ražojumu un pakalpojumu pievienoto vērtību, nākotnē var cerēt uz lielākiem ienākumiem gan uzņēmumu, gan ikviena iedzīvotāja maciņos.

    Šajā ziņā īpaši gaiša nākotne nerādās, jo ieguldījumos pētniecībā un attīstībā jeb R&D jomā Latvija joprojām sacenšas par pēdējām vietām Eiropā ar Bulgāriju un Rumāniju.

    „Eurostat” apkopotie dati liecina, ka 2016.gadā Latvijā ieguldījumi R&D jomā bija vien 56 eiro uz vienu iedzīvotāju. Pat aizmirstot par Skandināvijas valstīm un Vāciju, kur tie gadā pārsniedz 1000 eiro uz vienu iedzīvotāju, mēs krietni atpaliekam arī no kaimiņvalstīm. Lietuvā 2016.gadā šis rādītājs bija 113 eiro un Igaunijā – 205 eiro uz vienu iedzīvotāju. Tas ar pamatīgām bažām liek raudzīties uz Latvijas konkurētspēju starptautiskos tirgos un arī pievilcību investoriem nākotnē.

    Ekonomika
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti