Latvijas Radio: Ne tik sen medijos plaši izskanēja informācija, ka darbības pirmie mēneši „Liepājas Metalurgam” nebija ne tuvu tik veiksmīgi, kā tika cerēts sākumā. Izskanēja ziņas par problēmām ar maksājumiem un darbinieku skaita samazināšanu. Tomēr pēdējās nedēļās uzņēmums ir paziņojis par nodomu atkal palielināt darbinieku skaitu. Kas ir mainījies kopējā uzņēmuma situācijā, un kā jūs to kopumā raksturotu?
Igors Talanovs: Sākumā es vēlētos paskaidrot to, ka šogad uzņēmumam, kurš savu darbību uzsāka gada sākumā, nācās piedzīvot divas būtiskus pavērsienus tirgū, kuri kopumā ļoti ievērojami ietekmēja tā darbību. Pirmkārt, būtiskas pārmaiņas izejvielu tirgū, kas bija saistītas ar eiro svārstībām pret dolāru.
Otrkārt, straujš noieta tirgu samazinājums mūsu produkcijai, mūsu gadījumā tā ir armatūra. Tas ir saistīts ar faktu, ka visā pasaulē, bet it īpaši izteikti tajos tirgos, kuros strādājam – Eiropā – būvniecības nozare kritās, un attiecīgi tas veicināja arī armatūras cenu kritumu. Tāpēc, kad mēs vēl sākotnēji plānojām atjaunot ražošanu ar pilnu jaudu un attiecīgi arī ieguldījām līdzekļus aptuveni divus miljonu eiro apjomā, lai iepirktu izejvielas un nodrošinātu rūpnīcas iekārtu darbspējas atjaunošanu, atdūrāmies pret nelabvēlīgiem tirgus apstākļiem, kuri mums lika pārskatīt savu stratēģiju.
Attiecīgi pēc tam mēs likām uzsvaru uz ražošanas optimizāciju, kas mums ļāva būtiski pārskatīt arī savu pārdošanas stratēģiju.
Mēs uz kādu laiku samazinājām ražošanas apjomu, lai varētu jau labāk, pareizāk atgriezties tirgū, it īpaši Skandināvijas tirgos, Vācijā, Baltijas valstīs un Polijā. Šos reģionus mēs plānojām kā mūsu bāzes tirgus, uz kuriem tad tiktu balstīta tālākā attīstība.
Tagad darbs rūpnīcā ir uzlabojies arī uz tā rēķina, ka darbinieki, kuri ir atgriezušies darbā, ir atjaunojuši savas darba iemaņas, jo, neslēpšu, sākotnēji mums saražotā brāķa un kļūdu skaits bija lielāks nekā parasti. Tomēr tagad šajā ziņā jau ir izdevies atgriezties iepriekšējā „Liepājas Metalurga” labāko rādītāju līmenī.
Pateicoties šiem apstākļiem, situācijā, kad vairs nav ārēju apstākļu, kuri ietekmētu produkcijas pašizmaksu, mums izdodas arī palielināt pārdošanas apjomus. Mēs redzam – ja tirgus situācija mūs neiztraucēs, tad jau ap oktobri mēs varēsim ražošanas apjomus palielināt pat divkārt. Attiecīgi mūsu velmēšanas jaudas tiks izmantotas pilnībā, un mēs darbā varēsim pieņemt vēl aptuveni 220 strādājošos. Un mūsu aplēses liecina, ka, esošajos tirgus apstākļos, ap šo laiku uzņēmums arī varētu sākt strādāt bez zaudējumiem.
Bet kāda ir situācija ar klientiem – vai atjaunojot „Liepājas Metalurga” darbību, jums izdevās atgūt arī daļu no tiem klientiem, kuri uzņēmuma bija pirms tā ražošanas pārtraukuma, vai tomēr lielāku daļu no noieta tirgiem nācās apgūt no jauna?
Ziniet, lielākoties tomēr visu nācās darīt pilnīgi no jauna. Galvenokārt jau tāpēc, ka produkcijas piegādēm uz Eiropu ir nepieciešami produkcijas sertifikāti, tāpēc mums nācās atjaunot visus tos sertifikātus, kuri jau bija „Liepājas Metalurgam”. Tomēr kārtība ir tāda, ka ik pēc pusgada šai sertifikācijai nepieciešams apstiprinājums, un attiecīgi, arī tas mums aizņēma kādus divus vai trīs mēnešus.
Otra lieta – nenoliedzami, ka to vietu, kuru tirgū ieņēma „Liepājas Metalurgs”, atkaroja citi piegādātāji no dažādām valstīm, piemēram, no Eiropas valstīm, Krievijas un Baltkrievijas. Tāpēc šis process, atgriešanās tirgū, diemžēl mums bija visai grūts. Un vēl papildus tam arī nelabvēlīgā situācija tirgū – asa konkurence un izteikti zemas cenas vēl jo vairāk palēnināja mūsu atgriešanos tirgū.
Jūs minējāt arī valūtas kursu svārstības. Vai varat minēt konkrētu piemēru, kādā veidā tās ir skārušas „Liepājas Metalurga” darbu?
Lai to raksturotu, minēšu vienu piemēru. Viena no galvenajām mūsu izejvielām ir metāllūžņi, savukārt, galvenais tirgus, kurš nosaka pieprasījumu un cenas metāllūžņiem, ir Turcijas tirgus. Tas ir dolāru tirgus. Un, ja piemēram, Turcijas ražotāji šobrīd uzpērk metāllūžņus par aptuveni 240 ASV dolāriem par tonnu ar visu piegādi uz Turciju, tad pie šī brīža eiro un dolāra kursa attiecības, atņemot transporta izmaksas, cena Baltijas reģionā pie iekraušanas veidotu 190 – 200 ASV dolārus par tonnu. Ja eiro un dolāra attiecība būtu tāda, kā pagājušogad, kad notika darījums aptuveni 1,3 dolāri par vienu eiro, tad beigās cena būtu attiecīgi 170-175 eiro robežās, un mums šāds izejvielas cenas līmenis.
Bet ar kādu konkurenci, no kurām valstīm, šobrīd „Liepājas Metalurgam” ir jārēķinās?
Galvenokārt tās ir Polijas rūpnīcas, tāpat arī Vācijas uzņēmumi un, bez šaubām, arī Baltkrievijas un Krievijas uzņēmumi. It īpaši jāņem vērā, ka bijušajās Padomju Savienības republikās ir notikusi valūtas vērtības kritums attiecībā pret eiro. Un attiecīgi rūpnīcām no šīm valstīm ir iespēja piedāvāt daudz pievilcīgāku cenu tiem tirgiem, kuros konkurējam arī mēs.
Zināms, ka plānojat tikties arī ar valdību, lai apspriestu „Metalurga” darbības atjaunošanas procesu. Ir zināms, ka viens no jautājumiem, kurš jau ir pavirzījies, ir par elektroenerģijas cenām. Vai ir vēl kādi jautājumi, kuros vēlaties saņemt valdības atbalstu?
Nu, pirmkārt jau mēs vēlamies valdībai raksturot tos tirgus apstākļus, kuros šobrīd strādājam, un pievērst uzmanību tam, ka mūsu darbību tirgus situāciju ir ietekmējusi tik ļoti, ka mums ir nepieciešama tāda pati palīdzība, kā citās Eiropas valstīs. Piemēram, Polijā, Vācijā un Francijā, Itālija, kur netrūkst gan slēpta, gan atklāta atbalsta piemēru metalurģijas nozares uzņēmumiem.
Arī par elektrību tomēr gribu bilst piemēru, ka, šobrīd elektroenerģijas cena rūpniecības uzņēmumam Latvijā joprojām veido ap 91 eiro par vienu megavatstundu, kamēr Vācijā, kur strādā mūsu konkurenti, cena ir 45 eiro par megavatstundu, bet Polijā – 57 eiro par megavatstundu. Tā kā metalurģijas nozarē elektrības cena var veidot pat 35 procentus no pašizmaksas, varat iedomāties, cik šī komponente lielā mērā ietekmē mūsu konkurētspēju.
Papildus tam mēs arī vēlamies valdībai aicināt apsvērt iespēju mūs atbalstīt jautājumos, kas skar energoefektivitāti. Mēs vēlamies piesaistīt investīcijas no Eiropas Savienības līdzekļiem, kas ir paredzētas energoefektivitātes veicināšanai, un tam mums būs nepieciešamas arī valdības atbalsts. Tādā veidā mēs ceram palielināt esošo iekārtu, it īpaši velmēšanas iekārtu, efektivitāti un palielināt savu konkurētspēju.
Aptuvenās aplēses liecina, ka ieguldot 1,5 – 2 miljonus eiro, mēs spēsim samazināt produkcijas pašizmaksu par aptuveni 5-7 eiro tonnā, kas šī brīža tirgus apstākļos būtu pat ļoti nozīmīga atšķirība mums par labu.
Otrs jautājums, kurā ceram uz atbalstu no valdības puses, ir darbaspēka jautājums metalurģijas. Diemžēl jautājums ir aktuāls, jo vidējais strādājošā vecums nozarē ir ap 52 gadiem. Un, lai gan ļoti cienu pieredzējušo speciālistu profesionalitāti, tomēr esam spiesti rēķināties arī ar nākotnes vajadzībām un piesaistīt arī jaunus speciālistus. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi gan apmācīt, gan arī piesaistīt jaunos speciālistus tepat Latvijā.
Ja runājam par enerģētiku, nav noslēpums, ka no nākamā gada elektroenerģijai, pateicoties savienojumiem ar Skandināvijas valstīm un Poliju, būtu jākļūst lētākai par aptuveni 20 procentiem. Kādas ir jūsu prognozes par situāciju nākamgad?
Pilnīgi viennozīmīgi šāda atvērtāka tirgus darbība palīdzēs uzņēmumam, un ļaus tam kļūt ievērojami konkurētspējīgākai. Tomēr mēs vēlamies pievērst uzmanību, ka pie valdības šobrīd mēs vēršamies ne jau tāpēc, lai teiktu, ka tā tālāk strādāt vairs nevaram, bet gan tāpēc, ka saredzam tālākas perspektīvas vēl plašākai attīstībai. Tai skaitā mēs vēlamies runāt arī par iespējām pārprofilēt uzņēmuma ražošanu uz citu produkciju. Diemžēl ir skaidrs, ka celtniecības nozare pasaulē tik nesāks attīstīties strauji, tāpēc drīzāk būtu jāskatās uz citām nozarēm, piemēram, kuģubūves industriju. Runa ir par produkciju ar augstāku pievienoto vērtību.
Mēs nevēlamies nākt pie valdības ar lūgumu – dodiet mums visu, un mēs tad nopelnīsim. Nē, mēs vēlamies pastāstīt, ko mēs varam izdarīt ar savām zināšanām un prasmēm nākotnē, bet mums vienkārši ir nepieciešams pārdzīvot šo grūto periodu.
Nesen, no augusta sākuma, ir samazinājies arī elektroenerģijas pārvades tarifs, ko nodrošina uzņēmums „Augstsprieguma Tīkls”. Vai arī šo ietekmi izjutīsiet?
Nenoliedzami. Lai gan šis kritums var arī nešķist ļoti liels, un joprojām aktuāls ir arī jautājums, piemēram, obligāto iepirkuma komponentu par šobrīd jebkādas izmaksas, kas skar elektroenerģiju ir nozīmīgas. Un mēs to ņemsim vērā, arī apspriežoties arī ar valdību.
No „Liepājas Metalurga” arī ir izskanējuši aicinājumi veikt plašākus, vispārējus uzlabojumus uzņēmējdarbības vidē. Kādas ir Latvijas vājās vietas šajā ziņā, pēc jūsu domām, un kāda Latvija izskatās, salīdzinot ar citām valstīm?
Jāatzīst, ka patiesībā Latvijā nestrādāju īpaši ilgi, tikai kopš janvāra, tāpēc man ir grūti spriest par uzņēmējdarbības vidi ārpus mūsu, metalurģijas nozares. Tomēr, raugoties uz to pieredzi, kas ir gūta „Liepājas Metalurga” darbības ietvaros, jāatzīst, ka nekādi šķēršļi uzņēmuma ceļā nav likti. Un, ja valsts spēs mūs sadzirdēt arī tagad un palīdzēt mums nostāties uz kājām, būsim ļoti pateicīgi.
