Saeima ceturtdien nolēma atlikt jaunā Būvniecības likuma stāšanos spēkā līdz 1.maijam. Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka valdība vēl nav pabeigusi izstrādāt virkni būvnormatīvu un citu noteikumu, ko pieprasa jaunais likums. Kritiķi norāda, ka likumā ir arī daudz citu būtisku pretrunu.
„Inspecta Latvia” nesen vērsās pie Valsts prezidenta ar aicinājumu iesaistīt ekspertus jauno būvniecības noteikumu izstrādē, jo tikai tā var panākt Eiropas Savienības būvniecības standartu ieviešanu Latvijā.
Mēs joprojām dzīvojam tajā regulējumā, kāds pastāvēja PSRS laikā,” atbildot uz jautājumu par šī brīža galveno būvniecības kavēkli, saka „Inspecta Latvia” vadītājs Pēteris Druķis.
Šis regulējums, Druķa vārdiem runājot, raksturojams ar zināmu nomenklatūru, lieliem ierobežojumiem, kurus cilvēki, nespējot pildīt, veica kā nu sanāk. Sistēma to pieļāva un „tā nu mēs visi dzīvojam”.
Šī brīža situācija būtu jāmaina, taču pēc „Inspecta Latvia” domām, tas tiek darīts absurdi.
Saeima, izstrādājot likumu, ir devusi mandātu visai būvniecības industrijai, proti, ka mēs gribētu, lai visa būvniecība valstī tiktu veikta savādāk,” skaidro Druķis, norādot, ka pati industrija nezina, kas no tās tiek prasīts.
„Cilvēki, kuri palīdzēja Saeimai radīt šo ieceri jeb šo likumu, nav pastāstījuši, kas tālāk būs jāveic gan tiem, kas projektē, gan tiem, kas attiecīgi vēlāk veic būvdarbus,” norāda Druķis. „Līdz ar to ir dažādi uzskati par to, kam jābūt projektos, kam – būvdarbos.”
Runājot par to, kas būtu jādara turpmāk, lai neatkārtotos Zolitūdes traģēdija, Druķis saka, ka būvnieki ļoti cer uz jauno regulējumu, taču šobrīd viss liecina, ka ar šo likumprojektu kaut kas nav kārtībā. Būvnieki aicina: lūdzu, šos jautājumus uzticiet profesionāļiem!
Tāpat Druķis intervijā Latvijas Radio aicina neizdomāt divriteni, bet paņemt labāko piemēru.
Mūsu piedāvājums ir izvēlēties kādu no Ziemeļvalstu regulējumiem tādēļ, ka viņi ir mentāli ļoti līdzīgi mums vai mēs esam līdzīgi viņiem,” norāda „Inspecta Latvia” vadītājs, skaidrojot, ka Ziemeļvalstīs nav tādas nomenklatūras.
„Bet tur neviens nerunā atsevišķu fizisku personu līmenī,” uzsver Druķis, stāstot, ka pie mums tas tiek darīts visus šos gadus. „Nedrīkst likumdošanu pagriezt līdz viena atsevišķa cilvēka līmenim.”
Pastāv uzskats, ja mēs visu uzvelsim valsts pleciem, tad kvalitāte vai atbildība par kvalitāti pieaugs. Mēs no savas puses arī aicinām – lūdzu, esam gudri, sakārtojam savu normatīvo regulējumu, bet sabiedrībai – ne jums, ne man – nav jāmaksā par šo industrijas darbu,” norāda Druķis. „Industrija ir pati spējīga samaksāt par savu veikto darbu. Tāpat arī par kvalitātes kontroli.”
