Cik lielā mērā tajā var vainot politiķus? Vai gluži pretēji – varbūt līdzšinējās valdības ir pelnījušas uzslavas par to, ka mēs esam atgriezušies ekonomikas izaugsmes fāzē? Jāsaka gan, ka nozīmīgākie Latvijas ekonomikas izaugsmi ietekmējošie faktori ir atradušies ārpus Latvijas valdību ietekmes sfēras.
Ja atgriežamies vēsturē, tad jāsāk pat ne ar 12.Saeimu, kura drīz noliks pilnvaras, un ne ar Māra Kučinska (Zaļo un Zemnieku savienība) un Laimdotas Straujumas ("Vienotība") valdībām, kuras darbojās šīs Saeimas laikā, bet gan ar finanšu krīzi, kura sākās 2008.gadā, bet Latvijā lielāko postu nodarīja 2009. un 2010.gadā. Arī tās izcelsme nebija saistīta ar Latviju, taču skaidri parādīja, ka iepriekš pašu mājās piekoptā „gāzi grīdā” politika problēmas padarīja smagākas un to pārvarēšanu grūtāku.
Faktiski visa Latvijas ekonomiskā politika kopš šā laika ir pakārtota vienam mērķim – tikt ārā no krīzes radītās bedres un nodrošināties pret nākamajām krīzēm.
Ar raitu tikšanu ārā no krīzes gan gāja kā nu kuru gadu. Jau 2014.gadā, kad tika vēlēta 12.Saeima, Latvija saņēma diezgan būtisku ģeopolitisko triecienu. Krievija pārņēma Krimu, un sākās joprojām neatrisinātais Krievijas un Ukrainas konflikts. Tas iedragāja Latvijas eksportu uz abām valstīm. Ukrainā grivnas vērtība kritās nevis par procentiem, bet par reizēm, un attiecīgi iedzīvotāju pirktspēja, bet Krievija un Eiropas Savienība (ES) noteica plašas savstarpējās sankcijas.
Vēl smagāk nekā eksportu šis konflikts ietekmēja Latvijas iespējas piesaistīt investīcijas, jo daudzu investoru acīs Latvija un tās kaimiņvalstis uz labu laiku ieguva ģeopolitiski riskanta reģiona statusu. Tas arī noslāpēja pozitīvo efektu, kuru Latvijā daudzi gribēja sagaidīt pēc pievienošanās eirozonai 2014.gadā.
It kā nepietiktu ar nepatikšanām austrumu pusē, ekonomikai īpaši nepalīdzēja arī notikumi Eiropas Savienībā, kura arī pamazām atkopās no krīzes. Izaugsme Latvijas galvenajos eksporta tirgos Eiropā šajā laikā bija, bet daudz lēnāka, nekā cerēja Latvijas eksportētāji.
Tādēļ tas, ka Latvijas ekonomika šajā laikā turpināja augt, nevis stagnēt, pat ir apsveicams fakts.
2014. un arī 2015.gadā Latvijas ekonomiku uz priekšu lielākoties bīdīja iekšējais patēriņš, jo algas pamazām auga.
Tomēr lielus pirkumus Latvijas iedzīvotāji joprojām vairījās veikt, par ko liecina visai vārgā kustība jauno automašīnu un mājokļu tirgū.
Par valdības piekopto ekonomisko politiku savukārt netrūka arī pārmetumu. Piemēram, par to, ka valdība šajā visai sarežģītajā laikā varēja ne tik daudz domāt par budžeta sabalansēšanu, bet vairāk atbalstīt dažādus investīciju projektus, lai radītu papildu vilkmi ekonomikā. No otras puses – vai tiešām var pārmest to, ka pēc „treknajiem gadiem” un pēc tam piedzīvotās krīzes valdība centās tajās pašās peļķēs vairs nekāpt? Arī nodokļu ieņēmumi nemaz tik strauji neauga, turklāt nācās domāt par krīzes laikā ņemto aizdevumu atdošanu.
Viena akmens mešana valsts pārvaldes dārziņā gan ir visai pamatota. Ģeopolitisko problēmu ēnā investīcijās lielākas cerības tika liktas uz ES fondiem, kuru jaunais periods sākās jau 2014.gadā. Diemžēl Eiropas Komisija bija mainījusi taktiku fondu naudas sadalē, un tas nesagatavotas pārsteidza daudzas ministrijas. Proti, pirms naudas saņemšanas bija jāsagatavo politikas stratēģija, kura pasaka, kur mēs investēsim, kā investēsim, ar kādiem rīkiem sasniegsim plānotos rezultātus. Rezultātā daudzas iestādes pinās ar stratēģiju, noteikumu un citu dokumentu izstrādāšanu, bet uzņēmēji skaitīja dienas un tad arī mēnešus, kad beidzot tiks pie darba, un domāja, vai maz paspēs visu izdarīt ar tik pamatīgi iekavētu sākumu.
Situācija ārējā vidē pamazām uzlabojās, pie dzīves ES un Krievijas sankciju režīmā visi pierada, un līdz ar to no 2016.gada sākās kāpums arī daudzās eksporta nozarēs, piemēram, apstrādes rūpniecībā. Iešūpojās arī ES fondu naudas apguve, un līdz ar to aktivizējās, piemēram, ceļu būve. 2017.gads iezīmēja arī vairākus apjomīgākus privāto investīciju projektus, piemēram, Latvijas tirgū nolēma ienākt slavenais tirgotājs IKEA.
Beidzot varēja teikt, ka Latvijas ekonomiku uz priekšu bīda ne tik daudz iekšējais patēriņš, cik būvniecība, apstrādes rūpniecība un vēl dažas nozares. Vērtējot valdības lomu, bija gan eksperti, kuri uzsvēra, ka ekonomika sevi ir „izvilkusi” pati saviem spēkiem.
Par darvas karoti pēdējo gadu medus podā savukārt ir kļuvušas bankas.
Vienmēr tik plaukstošais banku bizness pašlaik kopējā ekonomikas katlā strādā ar mīnusa zīmi, daudzām finanšu iestādēm revidējot savus nerezidentu klientu portfeļus. Pēc „ABLV Bank” noiešanas no trases valdība spēra skarbus soļus. Daudzi gan jau atkal nekautrējās uzjautrināties par to, cik „jauna” ir atklāsme, ka nerezidentu biznesa proporcija Latvijas bankās ir par lielu, lai nebūtu vērtējama kā riskanta.
Vai Latvijas ekonomikas izmaiņas pēdējo gadu laikā ir būtiski atšķīrušās no mums vistiešāk salīdzināmajām ekonomikām Igaunijā un Lietuvā? Dati liecina, ka atšķirības ir, bet kopējā tendence ir visai līdzīga, kas tikai apstiprina to, ka pēdējos gados mūsu attīstību lielākoties ir virzījuši ārējie apstākļi.
Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir audzis pat straujāk nekā ekonomika kopumā. Izskaidrojums gan nav īpaši jauks – gan demogrāfijas tendenču, gan emigrācijas dēļ ir samazinājies Latvijas iedzīvotāju skaits.
Pašlaik Latvijas ekonomiku uz priekšu turpina bīdīt gan stabils iedzīvotāju ienākumu kāpums un attiecīgi iekšējais patēriņš, gan pieprasījums ārējos tirgos, gan ES fondu un vairāki privātie investīciju projekti.
Finanšu sektora problēmu dēļ Latvijas Banka šogad IKP izaugsmi paredz par 0,5 procentpunktiem, nākamgad – par 0,2 procentpunktiem zemāku, nekā prognozēts iepriekš.
Nākamajos gados Latvijas ekonomikas izaugsme bremzēsies. Ekspertu vērtējumi atšķiras, bet visbiežāk tiek minēts IKP pieaugums ap 3% vai nedaudz virs šī līmeņa. Gluži vienkārši Latvijas ekonomikas attīstības fāze ieies daudz mērenākā gultnē. Tas pats attiecas uz galvenajiem Latvijas eksporta tirgiem Eiropā. Arī pašreiz apspriestie investīciju projekti neliecina par iemesliem ekonomikas straujai izaugsmei tuvākajos gados. Jauns veikals vai biroja centrs – tas, protams, ir labi, bet nekādā veidā nesekmē Latvijā radīto vērtību pieaugumu. Savukārt investīcijas augstākas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu ražošanā joprojām ir mazākas, nekā visi vēlētos redzēt. Darba algu kāpums turpinās uzturēt iekšējo patēriņu, tomēr arī tas nav bezgalīgs.
Mērena, bet stabila ekonomikas izaugsme nav nekas slikts. Tomēr visiem ir skaidrs, ka ar šādiem tempiem pietuvoties pārtikušo Eiropas valstu dzīves līmenim Latvijai ir teju neiespējama misija. Arī nākamajām valdībām tas nozīmē daudz mērenāku nodokļu ieņēmumu kāpumu, un
attiecīgi nāksies vien revidēt gan iepriekš, gan priekšvēlēšanu laikā bārstītos dāsnos solījumus.
