Atverot vietnes “Strādā Igaunijā” sākumlapu, vispirms redzams jautājums “Kāpēc Igaunija?”. Valsts tiek paslavēta kā tehnoloģiski atjautīga un inovatīva. Seko prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa video uzruna un pāris Igaunijā jau dzīvojošu ārzemnieku stāsti. Tad var pārliecināties, ka Tallinā, salīdzinājumā ar Helsinkiem, dzīvoklis, maize un kino biļete ir krietni lētāka, bet internets ātrāks. Tūlīt pēc tam seko konkrēti darba piedāvājumi.
Šī vienkāršā mājaslapa ir programmas galvenais instruments talantīgu cilvēku piesaistē. „Rūpējamies, lai šajā vietnē vienkop atrodama visa veida informācija, kas saistīta ar pārvākšanos uz Igauniju. Tā ir ne tikai par darba piedāvājumiem, bet arī par dzīves apstākļiem, par Igaunijas būtību, par uzturēšanās nosacījumiem, kā atrast dzīvokli, kur atpūsties,” stāsta “Work in Estonia” projekta vadītāja Kristela Kaska.
Šobrīd informatīva kampaņa izvērsta Somijā, nākamā rindā ir Ukraina. Mērķis gan nav jebkuru strādnieku piesaiste.
Fokuss ir uz nozarēm, kuras igauņi paši vairs nespēj aizpildīt.
„Mēs koncentrējamies uz profesijām ar augstu kvalifikāciju. Šobrīd īpaši strādājam ar informāciju tehnoloģiju sektoru, jo tas Igaunijā tiešām strauji attīstās,” skaidro Kaska.
Viens no piemēriem ir “Pipedrive”. Viņi radījuši programmu, kas palīdz organizēt un pārraudzīt uzņēmuma darbu. Piecos gados izauguši līdz globālam biznesam, kura klienti ir desmit tūkstoši kompāniju vairāk nekā 120 valstīs. Liela daļa no 77 cilvēku kolektīva ir ārzemnieki, un darbinieku meklējumi turpinās.
„Lielākā tautību daudzveidība ir klientu atbalsta nodaļā. Tur ir kādas 10 valstis pārstāvētas. Bet mums ir arī tehniskie cilvēki no Brazīlijas un Venecuēlas, piemēram. Esam novērojuši, ka daudzi, kas izdarījuši šo milzu lēcienu, pārvācoties uz dzīvi citā valstī, ir pierādījuši sevi arī kā lieliskus darbiniekus. Viņi izrāda iniciatīvu, viņiem ir skaidri mērķi un viņi ir ļoti motivēti,” norāda “Pipedrive” līdzdibinātājs Martins Henks.
„Mana atbilde vienmēr ir – kāpēc ne? Iemīlējos no pirmās tikšanās...” Tā brazīlietis Cēzars Zepīni atbild uz jautājumu, kāpēc Igaunija. Viņš šeit dzīvo trīsarpus gadus.
Tolaik pieteikšanās darba un uzturēšanās atļaujām izvērsusies kā liels process, tāpēc viņš novērtē nule Igaunijas valsts ieviesto informatīvo atbalstu: „Protams, var atrast oficiālo informāciju migrācijas mājaslapā, bet tā nav īsti skaidra, tā nedarbojas kā gids cauri visam procesam. Ja Igaunijas valdība ir ieinteresēta piesaistīt jaunus talantus un vēlas atvieglot pārvākšanos, tad jaunā kampaņa tiešām ir posms, kura līdz šim trūka.”
Izdarot izvēli par pārcelšanos uz svešu vietu, no svara ir arī psiholoģiski apsvērumi. „Ja jūti, ka esi šajā valstī gaidīts, ka tava izcelsme tiek respektēta, ka tavas prasmes tiek novērtētas, ka tiec atbalstīts, tad pārvākšanās izjūtas mainās no normālām uz ļoti patīkamām,” stāsta Zepīni.
Pēdējos gados notikušas arī izmaiņas likumos, kas atvieglo kvalificēta darbaspēka iebraukšanu. „Ja mēs vēlamies algot kādu, kam ir grāds konkrētā jomā, mēs varam viņu dabūt šurp diezgan vienkārši. Protams, ir jānokārto daži dokumenti un likumā ir noteikta alga, par kuru zemāku nedrīkstam maksāt. Bet citādi tas vairs nav pārāk grūti. Tomēr vairākus labus programmētājus, kas visu apguvuši pašmācībā, bet ir bez izglītības, mēs nevarējām pieņemt,” skaidro Henks.
Izglītības “filtrs” šai konkrētajai kompānijai sagādājis neērtības, taču kopumā tas ir veids, kā valsts cenšas panākt, ka atbraukušie būs spējīgi dot pievienoto vērtību Igaunijas izaugsmei. Pērn atļaujas darbam Igaunijā izsniegtas 1237 cilvēkiem.
