Parāds turpina smacēt
Gana daiļrunīgi Grieķijas ekonomisko stāvokli raksturoja ekonomists Vangelis Agapitos.
„Parāds šobrīd ir kā akmens pie mūsu slīkstošās ekonomikas kājām. Grieķijas ekonomika ir slima.
Tai nepieciešama visa iespējamā solidaritāte, lai iesāktu lēcienu. Vajag apturēt to ekonomikas krituma spirāli, kas ir iznīcinoša,” sacīja Agapitos.
„Mums nepieciešams panākt, ka kritums ir vadāms, tikai tā to var apturēt. Mērķis ir panākt, ka darba vietas, ekonomiskais pieaugums palīdz celt pensiju sistēmu un sociālās garantijas. Protams, kamēr politiskās attiecības ir nokaitētas, izlīgumu panākt ir grūti. Parāda norakstīšana ir veids, kā ātrāk tikt atpakaļ uz ceļa, bet šobrīd prasīt milzīgu parāda samazināšanu būtu par daudz,” teica ekonomists.
Pagājušās nedēļas Eirogrupas sanāksmi nedaudz interesantāku padarīja stīvēšanās starp Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un bloka institūcijām.
ASV dominētais valūtas fonds atklāti brīdināja, ka pieturēšanās pie esošās parāda atdošanas programmas neko nedos.
Grieķijas parāds tikai turpina augt un jau līdz 2060.gadam var sasniegt pat 250% no IKP, kas ir par 70% vairāk nekā šobrīd.
Tas praktiski nozīmētu parāda norakstīšanu 100% apmērā, jo nebūs, no kā parādu iekasēt.
Strīdas arī aizdevēji
To, ka šajā gadījumā ir grūti nošķirt ekonomiku no politikas, uzsver akadēmiķe Raita Karnīte. Viņa uzskata, ka iemesls jezgai ap Grieķiju ir pārāk lielā ietekme uz visas Eiropas savstarpējām attiecībām.
„Grūti šajā gadījumā ir nošķirt politiku no ekonomikas tāpēc, ka Grieķija ir liela valsts ar pietiekami karstu sabiedrību. Tāpēc tās ekonomiskās grūtības var radīt politiskas problēmas, viss ir savstarpēji saistīts. Piemēram, saistībā ar Lielbritānijas referendumu. Tās problēmas var kļūt par visas Eiropas problēmām. Tāpēc arī parādam tiek pievērsta tik liela uzmanība,” pauž Karnīte.
„Otra lieta, vēl jau ir arī finansiāli liela globāla mēroga problēma, ka starptautiskās organizācijas arī grib pierādīt savu varēšanu un varēšana ir kredītu došana. Un, ja nav, kas ņem, tad nav, kam dot. Tas varbūt ir vulgārs iemesls, bet arī tāds pastāv,” norāda ekonomiste.
To, ka SVF arī vajag uzturēt nepieciešamību izsniegt kredītus, apstiprina kaut vai organizācijas mērķi. Ja pēkšņi neviena valsts neaizņemtos naudu, tad nebūtu diža jēga no aizdevējiem. Otra lieta, SVF stāv nedaudz tālāk no Eiropas politikas katla, kuru smagi ietekmē gaidāmais Lielbritānijas referendums jūnijā un arī Vācijas vēlēšanas, kurām jānotiek jau nākamā gada rudenī.
To, ka nav iedomājamam tālāka Grieķijas ekonomikas glābšana bez SVF, žurnālistiem apstiprināja arī Eirogrupas prezidents Jerūns Deiselblūms. „Starptautiskais Valūtas fonds ir ļoti pieredzējis, vadot dažādas programmas, fonds ir ļoti precīzs savā analīzē, izvērtējot Grieķijas ekonomiku un arī to, kā valsts pilda savas saistības. Tāpēc arī ir ļoti svarīgi, lai Starptautiskais Valūtas fonds būtu ar mums vienā komandā. Nav variantu turpināt bez Starptautiskā Valūtas fonda,” pauž Deiselblūms.
SVF ietekmi Grieķijas parādu krīzes risinājumā uzsver arī Karnīte.
Eiropas pozīcijas lielā mērā ietekmē atsevišķu valstu politika.
„Situācija ir tāda, ka no diviem aizdevējiem tas, kurš kārto lietas, ir valūtas fonds. Un lielākais aizdevējs ir teicis, ka Grieķijas parāds ir jāpārstrukturē, jo Grieķija nav spējīga atdot šo parādu tādā kārtībā, kā iepriekš bija paredzēts,” stāsta Karnīte.
„Turpretim ES nevēlas pat šo piekāpšanos. Atsevišķas valstis vēlas turpināt ļoti stingro taupības politiku un nepieļaut nekādas izmaiņas. Pašu aizdevēju starpā jau ir nesaskaņas, ko tad viņi vēlas. Otrkārt, nesaskaņas ir pašu ES valstu starpā, jo dažas valstis ir pielaidīgākas, kamēr citas prasīgas pret parāda prasību izpildi,” norāda ekonomiste.
Iepludinātā nauda neaiziet strukturālajām reformām
Panāktā Eirogrupas vienošanās paredz, ka Grieķijas parādu varētu atvieglot, bet ne ātrāk par 2018.gadu. Iemesls ir politisks. Var jau sprēgāt, ka grieķu ballīte ir beigusies, bet Karnīte tomēr uzsver, globālā ekonomika ir nonākusi jaunā vēsturiskā nogrieznī.
Gluži kā 1929.gada krīze, zelta standarta laiks un Rūzvelta „jaunie darījumi”, arī tagad ir jāmeklē jaunas ekonomikas teorijas. Krīze parāda, ka taupība vien nav zāles, naudas iepludināšana arī nelīdz. Ir jāatrod zelta vidusceļš, kā izlietot iepludināto naudu reālām vajadzībām.
Cēloņi nav tālu jāmeklē – kaut vai ES fondu līdzekļi, par kuriem būvē ceļus. Ja nav ražošanas, tad neviens pa jaunajiem ceļiem nebrauks. Savukārt Grieķijas gadījumā agri vai vēlu, bet tai būs jāsniedz solidāra palīdzības roka.
Rādītāji apliecina, ka valsts netiek ārā no purva ar naudas iepludināšanu. Tāpēc, ka šī nauda aiziet nestrukturālām reformām.
Tikmēr Vācijas ekonomikas fenomens māca vēl kādu patiesību – viena valsts, kas ir pārāk ekonomiski spēcīga, atņem spēku apkārtējām. Savā ziņā Vācija ir radījusi spriedzi starp tām valstīm, kuras netiek līdzi Vācijas apjomiem. Jo spēcīgāka Vācija kļūs, jo vairāk tai būs jāiegulda kaimiņu drošībā.
Savukārt vielu pārdomām par „grieķu ballīti”, rada kāda statistiska diagramma par parāda apjomu uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Grieķija ir 7.vietā tieši starp Franciju un Vāciju. Tātad Eiropas smagsvari dzīvo tieši tādā pašā „ballītē”, tikai šobrīd vēl turas virs ūdens. Ja Vācija tiek ar savām saistībām galā, tad jau pāris gadus Francija balansē uz naža asmens.
