Ģibuļu pagastā kurzemnieks izveido peldošu pirti ezerā

Kalvis Kalniņš ir kurzemnieks jau sestajā paaudzē, taču viņam nepiemīt izslavētais kurzemnieka lepnums. Savulaik viņš apceļojis puspasauli, bet vienmēr apzinājis, ka viņa saknes ir Talsu novada Ģibuļu pagastā. Tagad tur ir arī viņa “Ogle” jeb peldoša pirts ezera vidū. Tās būvniecībā kurzemnieks izmantojis savā mežā un ezera dzelmē atrastos materiālus.

Ģibuļu pagastā kurzemnieks izveido peldošu pirti ezerā
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

“Sala ezera vidū. Melna kā ogle, karsta kā ogle un naktī spīd kā ogle,” tā tieši pirms intervijas ar šī gada radošāko Talsu novadnieku Kalvi Kalniņu, sociālajos tīklos parādās atsauksme par viņa peldošo eko projektu. Melna kā ogle, jo veidota no dedzinātiem dēļiem, tā skaidro Kalvis Kalniņš, kura pirts patiešām peld.

“Tā ir noenkurota, bet tā kā ir tik biezs dūņu slānis, tad īsti neviens atsvars neturas iekšā. Un līdz ko lielāks vējš, kaut kāds rietumu vai dienvidrietumu, 20 metri sekundē pūš, tad tā tiek pārvietota. Bet tad jāgaida atkal ziemeļvējš, kas aizpūtīs viņu atpakaļ. Tā viņa man staigā pati,” stāsta Kalniņš.

Ezera dūņas, kas pirtij ļauj ceļot, ir dabīgais materiāls – sapropelis, ko Kalniņš izmantojis pirts siltināšanā: “Sadarbībā ar sapropeļa pētnieci Vairu Obuku mums radās tāda [ideja]... Viņa jau to materiālu bija pētījusi, un tieši tajā brīdī radās ideja par peldošo pirti. Jo tas veidojās kā kompozītmateriāls, saliekot kopā kaļķi, sapropeli un kaņepju spaļus. Izveidojās diezgan labs materiāls.”

Iespējams, sapropelis ir potenciāls arī citviet Latvijā, taču grūti fiziski iegūstams. “Manā gadījumā es uztaisīju no kanalizācijas caurulēm tādu četru metru cauruli, iespiedu to ezerā. Un augšējo galu aiztaisīju ciet ar vāku. Veidojās vakuums. Un, ceļot ārā, tu izcel divu metru apakšējo slāni. Tā es to dabūju ārā. Kaut kādā vienā naktī guļot nosapņoju,” stāsta Kalniņš.

Viņš izmantojis arī drauga dotos siltumizolācijas eko vates atgriezumus, kas būtu nonākuši atkritumos. ''Ogle'' ir ekobūve, kurai 90% materiālu izmantoti no tā, kas apkārt. Iet dabā ir mūsu dabā – tāds ir Kalvja moto, un dabu viņš grib ļaut baudīt arī citiem.

''Oglē'' ir vietas vien diviem cilvēkiem, un reizē tā ir arī naktsmītne. Ko saka apmeklētāji, kas ezera vidū pavadījuši nakti? “Citiem malka beigusies. Es par to domāju tagad, lieku pagalītes jau klāt. Vasarā tas nav tik izteikti. Vasarā pamostas no dzērvju saucieniem vai no kādas lielākas zivs, kas blakus izlec. Kā nu kurš. Jā, citiem tas ir piedzīvojums, tiešām nebijušas sajūtas, un varbūt to sajūtu dēļ nespēj īsti iemigt, tad varbūt nav izgulējušies īsti. Tas ļoti atkarīgs no cilvēka paša,” stāsta pirts saimnieks.

Pirms deviņiem gadiem Kalvis izmācījās par pirtnieku, un paša pirtiņa bija viņa sapnis. Paradoksāli, bet pašam “Oglē” izdevies pabūt vien reizes divas.

Viņš gribētu atgriezt atpakaļ pareizās pirts tradīcijas: “Nevis dzimšanas dienu svinēšanu pirtī un tādas ālēšanās. Tas, man liekas, ir jāpārtrauc.”

Šogad konkursā “Radi Talsu novadam” Kalvis Kalniņš tika atzīts par radošāko cilvēku. Balvas pasniedzējs viņu raksturoja kā cilvēku, kurš Spāres ciemā pēkšņi uzradīsies no nekurienes, un tieši brīdī, kad visvairāk vajadzēs palīdzēt.

“Kopš es tur tā biežāk uzturos, es pilnīgi jūtu, ka tas ir tāds kā pienākums. Nu, iekšēji. Man liekas, jo vairāk paši cilvēki iesaistīsies savas kopienas dzīvē, jo spilgtāka viņa paliks,” saka Kalniņš.

Kalvis arī stāsta par trim ģimenēm, kas no Rīgas pārcēlušās uz Spāri, un no malas viņš patiešām izklausās kā gādīgs namatēvs, kas kā vietējais par viņiem tur rūpi.

Interesentus viņš ved arī pārgājienos, un savai Spārei izveidojis “Spārgājienu”.

“Man patīk stāstīt par mežu, jo es pats mācos par meža inženieri. Daudziem mežs asociējas vienkārši ar kokiem, sēnēm un mellenēm, bet tur daudz kas cits arī ir. Un, jā, tad es ejot to visu stāstu, meža ciklu, pusdienās pagatavojam kādu medījumu uz ugunskura,” saka Kalniņš.

Ideju nākotnei, šķiet, Kalvim Kalniņam ir daudz. Viņa plāns ir doties ekspedīcijā, meklējot vecas un zudušas mājvietas pēc kartes, saglabājot un iedziļinoties Spāres kultūrvēsturiskajā mantojumā.

“Nu tā ir tā mana puse, kur man gribas... Es arī esmu braucis vadīt pārgājienus citās vietās. Tur vienkārši sastāda maršrutu un iet. Bet šajā pusē tu jūties kā savējais. Tu jūties ērti, tas ir forši!”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt