ĪSUMĀ:
- Latvijas valdībai būs jāvienojas, vai koncentrēties uz atbalstu lauksaimniekiem, vai izvēlēties citu fokusu.
- Ja neizdosies panākt tiešmaksājumu palielinājumu, valstij vajadzētu nodrošināt 100 miljonus eiro gadā.
- Gerhards uzskata, ka ilgtermiņa risinājums laukos ir tehnoloģiju izmantošana, nevis darbaspēka ievešana.
- Ministram vidējās saimniecības šķiet nozīmīgas, jo tās apdzīvo Latvijas laukus.
- Bioloģiskajai lauksaimniecībai tirgus mazs, tādēļ nepieciešams attīstīt arī pārstrādi.
- Latvijas atbalstīs EFSA bišu vadlīniju pārstrādāšanu, jo jābūt metodēm, kā izmērīt vadlīnijās noteikto.
- Gerhards vēlas valsts atbalstu zemnieku lauku apdrošināšanā.
- Joprojām turpinās strīds par krabju zveju. Latvija vērsusies ES Tiesā.
- Gerhards vēlas stiprināt piekrastes zvejniecību.
- Finansējums jaunaudžu kopšanai tiks palielināts.
- Gerhards joprojām ir par depozīta sistēmas ieviešanu un neliks tai šķēršļus.
Konkurētspējīgai lauksaimniecībai vajag vairāk naudas
Runājot par nākamo daudzgadu budžetu, cik lielā mērā Jums šķiet, ka izdosies panākt tiešmaksājumu izlīdzināšanu un to, ka netiek samazināts naudas daudzums lauku attīstībai?
Tā pamatbūtība ir tāda, ka, protams, ja mēs gribam, lai mūsu lauksaimniecība attīstītos, viņai jāstrādā godīgas konkurences apstākļos ar pārējām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Un, lai konkurence būtu godīga, atbalstam vajadzētu būt vismaz tuvu pie Eiropas vidējā, kā minimums vismaz 90%.
Esmu vairākkārt ticies ar lauksaimniecības komisāru Filu Hoganu. Visas trīs Baltijas valstis kopā izstrādājušas kopīgu pozīciju, ar kuru mēs arī ejam. Esam bijuši arī pie budžeta komisāra Gintera Etingera un diskutējuši ar viņu, ka vajadzētu šo finansējumu atrast.
Mums ir skaidrs vismaz laika rāmis, kurā varētu tikt pieņemti lēmumi. Un Eiropas Komisija (EK) to grib izdarīt vēl šogad. Redzēsim, kā tas notiks objektīvi. Protams, ka EK ir svarīgs trīs Baltijas valstu viedoklis. Protams, šo viedokli izteiks valdību vadītāji. Un, lai mēs varētu saprast, kas būs prioritātes, mums vispirms jāpanāk vienošanās valdībā. Tuvākajā laikā mēs arī iesim uz valdību ar ziņojumu par nepieciešamo finansējumu lauksaimniecībā - vai tas būtu Eiropas, vai tas būtu Latvijas. Lai varētu panākt šo vienādo, godīgo konkurenci, uz vietas valdībā mums arī ir jāizdiskutē šis jautājums – vai pamatuzsvaru likt uz kohēziju, vai uz lauksaimniecību, vai klimatu, kas arī ir jauna iniciatīva.
Bet kāds ir Jūsu iekšējais barometrs par to, vai izdosies to panākt?
Pozitīvi ir tas, ka krituma nebūs. Ir skaidrs, ka mums pieaugs tiešmaksājumi. Šobrīd mums ir 160 eiro par hektāru vidēji. 2020. gadā būs 196 eiro par hektāru, un 2026. gadā – 202 eiro par hektāru. Tas ir pieaugums, bet, mūsu ieskatā, tas ir nepietiekams. Redziet, ļoti daudz kas būs atkarīgs no diskusijām Eiropas valstu vadītāju līmenī. Un daudz kas būs atkarīgs no tā, kāda būs Latvijas pozīcija par tās prioritātēm.
Kāds varētu būt risinājums, ja palielinājumu neizdodas panākt? Kompensēt šos maksājumus?
Šāds aprēķins ir izdarīts. Arī mans priekšgājējs [Jānis Dūklavs (Zaļo un Zemnieku savienība)] iesniedza šādu ziņojumu valdībā. Diemžēl iepriekšējā valdība to neizskatīja.
Tas aprēķins ir tāds: ja nebūs nekāda atbalsta palielinājuma no Eiropas, tad vajadzētu uz nākamo plānošanas periodu [2021. līdz 2027.gadu] 700 miljonus eiro, kas ir 100 miljoni eiro gadā.
Ja mēs skatām, ko šī nauda dod, iepriekšējo dinamiku, attīstības dinamiku, iespēju eksportēt, domāju, ka šie 100 miljoni ir ar pietiekami lielu atdevi, lai runātu... Uz kopējo budžetu – 9,4 miljardi eiro – 100 miljoni eiro nav tik būtisks ieguldījums. Bet tas ir ieguldījums ražošanas attīstībā, kas dod pievienoto vērtību, nodokļus, nodokļus konkrētā vietā – laukos, kas dod to, ka cilvēkiem ir darbs lauku apvidū. Nākamais ir, ka nepieciešami citi pakalpojumi. Bet varētu skatīties, ka sākt ar ražošanas attīstību, radīt darbavietas. Un tikai pēc tam domāt, vai nepieciešami ieguldījumi pakalpojumos, infrastruktūrā. Šī izvēle valdībai būs jāizdara, ja ne šogad, tad nākamajā gadā.
Bet vēl ir jautājums par iespējām lauksaimniekiem atrast darbiniekus. Arī par šādu problēmu viņi ir sūdzējušies.
Jā. Viņi ir sūdzējušies. Mana politiskā pārliecība ir, ka ievest darbiniekus nav ilgtermiņa risinājums, ja mēs gribam šeit nodrošināt stabilu valsts attīstību, stabilu sabiedrību, stabilu pilsoniskās sabiedrības attīstību. Mēs varam runāt par kontrolētu, īstermiņa, ļoti specializētu kādas konkrētas darbinieku grupas iebraukšanu uz laiku. Ja mēs gribam stabilu valsts attīstību, mums ir jādomā par jaunu tehnoloģiju ieviešanu. Un ir ļoti labi piemēri. “Latvijas Valsts mežu” piegādātāji, kontraktori izvērtē tādas lietas kā mehāniskā stādīšana un citas. Šādu piemēru ir ļoti daudz.
Bet šāda tehnika ir pieejama lieliem uzņēmumiem.
Ja mēs runājam par tehnoloģijām, kas nepieciešamas lauksaimniekiem, tad ir liela dažādība. Ir liela daļa ražotāju, kuriem ir jādomā par to, ka varbūt klimata izmaiņu gaisotnē vajadzētu izvērtēt, kādas tehnoloģijas tiek izmantotas, piemēram, bezaršanas audzēšana un citas. Ja skatāmies uz maziem un vidējiem lauksaimniekiem, tad vajadzētu domāt par to, ka varbūt intensificēt ražošanu, pāriet uz citiem veidiem. Varbūt, ka šī mazā saimniecība no graudkopības nevarēs izdzīvot un ir jādomā par citiem produktiem ar lielāku pievienoto vērtību. Šajā gadījumā valstīs vai programmā nākamajā plānošanas periodā ir jāparedz arī specifisks atbalsts, tai skaitā specializētās tehnikas iegādē.
Vai Latvijai nozīmīgāk ir attīstīt lielos uzņēmējus, vai tomēr vidējos?
No vienas puses, ir skaidrs, ka “tirgus spēks” ir lielāks lielajām saimniecībām, kuras ir specializējušās, kur ir jau izveidoti apstākļi. Tās ražo šo pamatvērtību, veido pamatu nozarei. Bet ļoti liela nozīme, ja mēs skatāmies uz laukiem un nākotni, manuprāt, ir tieši vidējām saimniecībām, kuras ar attiecīgu nodrošinājumu, attiecīgu izglītības atbalstu, konsultāciju atbalstu, tehnikas atbalstu, specializācijām varētu tomēr veidot pietiekami stabilu nodrošinājumu tam, ka ir saimniecības, kas var nodrošināt ģimeni, varbūt vēl dažu cilvēku darbību.
Vai ir gaidāmas kādas izmaiņas maksājumos lauksaimniekiem? Vai paredzēti vēl kādi jauni? Ko varētu vairāk atbalstīt un ko mazāk?
Šis ir tas jautājums, ko mēs šobrīd diskutējam. Pašlaik nevaru pateikt, kāds būs atbalsts. Augustā, septembrī diskusijas varētu noslēgties.
Ir skaidrs, ka turpināsim atbalstīt bioloģisko lauksaimniecību. Es domāju, ka mums ir ļoti labi attīstīta bioloģiskā lauksaimniecība, bet viena no pamatproblēmām ir tirgus.
Latvijas tirgus ir ļoti maziņš, tāpēc ir būtiski attīstīt arī pārstrādi.
Ir labi piemēri. Dobele sāka ar bioloģiskās līnijas ieviešanu. Ielika pamatakmeni. Tukumā ir bioloģiskais piens. Šeit ļoti svarīgi strādāt, lai būtu saikne ar tirgiem Rietumeiropā, kas ir pietiekami lieli un maksātspējīgi. Tāpēc svarīga ir arī pievienotās vērtības nodrošināšana. Ir runa par to, ka nākamajā periodā ir jāatbalsta arī pārstrāde. Arī par kopējo sadarbību, ka jāatbalsta kooperācija. Mums ir labi piemēri – “Latraps”. Bet katrā ziņā tas ir jāturpina.
Pesticīdu lietošana Latvijā nav jāsamazina
Kāda ir Jūsu pozīcija par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, iespēju to daudzumu samazināt Latvijas lauksaimniecībā?
Latvijā ir viena no mazākajām augu aizsardzības līdzekļu lietošanas intensitātēm Eiropā. Mums ir ļoti strikta kārtība, kā tas tiek uzraudzīts. Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) gadā veic gandrīz 2000 pārbaužu, no kurām 60 gadījumos ir sūdzību pamats. Un es domāju, ka pašlaik ir pietiekami skaidras robežas starp bioloģisko un konvenciālo ražošanu. Ja runājam par samazināšanu, tad drīzāk jāskatās uz to, kā izmantot Latvijai atbilstošākus un noderīgākus veidus.
Piemēram, runājot konkrētāk, par Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) bišu vadlīnijām, kurās vēlas, lai striktāk tiktu vērtēts tas, kā tirgū tiek iekļauti jauni augu aizsardzības līdzekļi. Latvija iepriekš nav bijusi īpaši atbalstoša. Kāda ir Jūsu pozīcija?
Ar šo jautājumu esmu strādājis arī savā iepriekšējā darbavietā [Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā]. Protams, vadlīnijas ir izstrādātas, bet ir nepieciešams metodikas izstrādāt. Ja mēs skatāmies tieši par bitēm, tad sūdzības ir bijušas ļoti reti reģistrētas. Un nav bijuši pārkāpumi, ka augu aizsardzības līdzekļu lietošanas rezultātā bites būtu gājušas bojā.
Latvijas Dabas fonda (LDF) viedoklis ir, ka bojā iet ne tikai medus bites, bet arī savvaļas bites un citi apputeksnētāji.
Tāpēc mums vajag šo monitoringu visu laiku veikt un izdarīt secinājumus. Latvijā ir tā priekšrocība, ka gadās aukstas ziemas un kaitēkļi iznīkst. Tādā ziņā mums ir paveicies, un mēs varam izmantot daudz mazāk augu aizsardzības līdzekļus, nekā lieto citur Eiropā.
Latvija pašlaik ir nogaidošā pozīcijā. Vai atbalstīsiet vadlīnijas, kad tās nonāks dienaskārtībā?
Skaidrs, ka mēs atbalstīsim.
Visas vadlīnijas? LDF norāda, ka sliecas pieņemt daļu vadlīniju, bet daļa, kas atbild par ilgtermiņa pētījumiem, tiks pārstrādāta.
Bet bez ilgtermiņa pētījumiem ir grūti kaut ko ieviest.
Jā.
Vienmēr būs šī diskusija starp divām pretējām pusēm – no vienas puses, vides organizācijām, no otras puses, intensīvās lauksaimniecības organizācijām. Mums, protams, ir ļoti svarīgi atrast vidusceļu. Vispirms mērķis ir gan dabas, gan iedzīvotāju veselība. Mums ir jābūt pilnīgi drošiem, ka necieš neviens.
Bet pabeidzot par atbalstu vadlīnijām?
Vadlīnijas atbalstīsim, bet jautājums ir, protams, par šo metodiku, kad būs izstrādāta, kā lauku apstākļos novērtēt ilgtermiņa riskus.
Lauksaimniecības izaugsmes potenciāls vēl liels
Vai Zemkopības ministrija turpinās maksāt kompensācijas laikapstākļu postījumu dēļ? Vai rasts kāds cits risinājums?
Šī valdība jau pašā darbības sākumā ir atbalstījusi mūsu informatīvo ziņojumu par apdrošināšanas sistēmas veicināšanu. Tā situācija ir ļoti neviennozīmīga, jo zemnieki ir ļoti dažādi pēc sava darbības veida, struktūras, pēc virzieniem. Protams, katram apdrošināšanas mehānismu pielāgot ir ļoti grūti. Ir skaidrs, ka mums jāiet tālāk uz risku menedžmentu. Svarīgi iesaistīt “Altum” garantijas vai kādā citā veidā ieinteresēt apdrošinātājus strādāt ar lielāko daļu lauksaimnieku, ne tikai ar tiem, kuri ir lieli, ar kuriem nav problēmu. Domāju, ka šis mehānisms pieļautu arī Eiropas finansējuma piesaistīšanu.
2017. gadā mēs redzējām to, kāda ir Latvijas meliorācijas sistēma. Kas ir ticis darīts, lai to uzlabotu? Un kas vēl notiek?
Mums ir kopā 1,6 miljoni hektāru meliorētu platību. Šī sistēma ir zemju īpašniekiem lietošanā. Protams, mums ir izveidota speciāla programma, kura funkcionē jau šobrīd. Bet tas, kas notika lietavās, pievērsa vēl papildu uzmanību arī tam, kas būtu vēl jāizdara. Mēs esam saņēmuši no ES Solidaritātes fonda teju 4 miljonus eiro, lai novērstu 2017. gada lietavu sekas, un par šiem līdzekļiem tiks sakāroti 66 objekti. Mums ir programma plūdu risku mazināšanai lauku teritorijās. Tur bija pagājušajā plānošanas periodā 43,4 miljoni eiro, par kuriem veikta virkne darbu. Protams, varētu vēlēties, lai būtu vairāk resursu. Ir apzināts arī esošās sistēmas stāvoklis, un darbi tiek veikti kritiskākajos punktos. Ja skatāmies uz nākamo plānošanas periodu, ir līdzīgi mērķi.
Jūsu padotībā ir vairākas nozares. Kuru Jūs redzat kā perspektīvāko un kāpēc?
Es negribētu teikt, ka kāda ir vairāk vai mazāk perspektīva. Visas ir Latvijai tradicionālas ar ļoti lielu pieredzi un ļoti labiem rezultātiem. Lauksaimniecība pēc iestāšanās ES, kad tika nodrošināti vairāk vai mazāk līdzīgi konkurences apstākļi, ir izaugusi ļoti strauji - tās daļa no kopējā Latvijas eksporta ir pieaugusi no 10% uz gandrīz 20%.
Bet tur, protams, izaugsmes potenciāls vēl ir liels.
Ir gandrīz 200 000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Vēl ir iespēja celt ražību, celt intensifikāciju. Es, protams, ar lielu optimismu skatos uz šo nozari, jo sevišķi uz tādām tradicionālām nozarēm kā lopkopība, kur droši vien vēl viss potenciāls līdz galam nav izmantots. Ja mēs skatāmies vēl uz tālākapstrādi, kooperāciju, tad potenciāls tur ir ļoti liels.
Protams, mežsaimniecība vienmēr ir bijusi viens no Latvijas pamatbalstiem. Un šīs tradīcijas, kas mums ir vairāku simtu gadu garumā, gan par mežu kopšanu, gan mežu stādīšanu, man šķiet, pašlaik tiek attīstītas ļoti pozitīvi.
Ja mēs skatāmies uz Eiropas līmeni, tad varam lepoties, kas ir izdarīts meža nozarē.
Šeit ir arī ļoti skaidrs, atklāts darbības mehānisms. Tiek piesaistīti daudzi lokālie uzņēmumi, kas darbojas kā kontraktori un nodrošina vietējo ražošanu, vietējo cilvēku piesaisti. Ja nekļūdos, 23% Latvijas eksporta ir mežsaimniecība un tās produkti.
Protams, zivsaimniecība – gan piekrastes zveja, kas nodrošina tradicionālo cilvēku dzīvesveidu uz vietas, gan arī tāljūras un Baltijas jūras zvejniecība. Šeit, protams, ir jautājums par kvotām, gan par to, kas vispār notiek ar zivju populācijas attīstību, piemēram, Baltijas jūras austrumu mencas samazinājums pēdējos gados ir ļoti aktuāls. Ir tādas lietas kā starptautiskie līgumi, kas nav noslēgti, piemēram, ar Maroku. Kā jau jūs zināt, mums ir problēmas ar Norvēģiju, kur ir dažādas interpretācijas gan par Parīzes nolīgumu, gan par EK viedokli. Šobrīd esam tādā tiesiskās procedūras viduspunktā.
Vai joprojām nav nekādas kustības?
Mēs no ES Tiesas vēl pagaidām neesam saņēmuši atbildi. Pēdējais viedoklis februārī bija no EK, kura uzskata, ka viss ir bijis pareizi. Bet mēs uzskatām, ka EK nav darījusi pietiekami. Tāpēc mēs esam ES Tiesā. Bija šis Norvēģijas tiesas lēmums. Šobrīd eksperti, juristi vērtē, kādi varētu būt tālākie ceļi, kā tas varētu attīstīties. Mums svarīgi saņemt arī atbildi no ES Tiesas, vai viņi pieņems mūsu prasību.
Zivsaimniecībā asas diskusijas Eiropas līmenī
Kā vispār redzat situāciju nākamgad ar kvotām?
Pēdējos gados kvotas ir bijušas pietiekami stabilas, izņemot mencu jautājumu. Ir kritums Baltijas jūrā reņģēm, bet ir kāpums Rīgas jūras līcī. Vienām mencām ir kāpums, otrām - kritums. Ļoti būtiski ir, kā attīstīsies jautājums par Eiropas Zivsaimniecības fondu. Mums bija liela diskusija kārtējā Eiropas Lauksaimniecības padomē Briselē. Tur Spānija, Itālija un Francija nāca ar savu priekšlikumu, kuri būtu tie mērķi, kur novirzīt resursus gan par piekrastes zvejniecību, gan citiem. Bet tā diskusija ir pietiekami asa. Ir valstis, kas iebilst pret šiem jaunajiem priekšlikumiem, ka vajadzētu paplašināt atbalstu. Piemēram, Zviedrija iebilst. Ir valstis, kas atbalsta, kā Latvija un Lietuva. Tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kāda būs virzība Eiropā kopumā. Redzēsim, kādi būs atbalsta mehānismi. Un tas dos skaidrāku signālu arī Latvijai.
Kāda pašlaik ir Latvijas zvejas flote? Iepriekš tika teikts, ka to nepieciešams krietni samazināt, tādējādi zivsaimniecības modernizācija sastāvēja no kompensācijām par sagrieztajiem kuģiem. Kāda ir situācija šobrīd?
Jā. No 2008. līdz 2014. gadam no aprites tika izņemti 169 kuģi. Baltijas jūras piekrastē pašlaik ir 381, vēl tāljūrā un aiz Baltijas jūras piekrastes ir 68. Situācija ir tāda, ka plānošanas periods pašlaik iet uz beigām, resursu nav vairs ne griešanai, nekam. Kā jau es teicu, ir vesela virkne priekšlikumu Briselē, ka vajadzētu šo atbalstu palielināt un nostiprināt.
Nu, manuprāt, ir ļoti būtiski, ka vajadzētu stiprināt tieši piekrastes zvejniecību. Tas nodrošinās gan šo vietējo cilvēku eksistenci uz vietas, gan tradicionālā veida saglabāšanu.
Tomēr pašlaik vēl ir pārāk daudz neskaidrību, lai mēs varētu skaidri pateikt, kas būs pēc 2021. gada.
Mežsaimnieki nākamajā atbalsta periodā lūguši būtiski palielināt finansējumu jaunaudžu kopšanai un neproduktīvo audžu nomaiņai. Vai to atbalstīsiet?
Jaunaudžu kopšana ir pierādījusies kā ļoti labs instruments. Viennozīmīgi atbalstīsim. Jautājums ir, protams, par to, cik lielā apjomā. Sadarbība ar meža īpašniekiem un nozari ir bijusi līdz šim ļoti laba. Šos mehānismus, protams, turpinās, bet tas būs atkarīgs no tā, kāds būs finansējums.
Depozīta sistēmai šķēršļu nebūs
Visbeidzot, vai neliksiet šķēršļus depozīta sistēmas ieviešanai? Jūsu priekšgājējs pret to nebija pozitīvi noskaņots.
Es nekādā gadījumā negribu likt šķēršļus. Vienlaikus man ir liels gandarījums, ka šī gada 24. aprīlī tika parakstīts memorands – visu dzērienu ražotāju vienošanās par mērķtiecīgu sadarbību finansiālajai gatavībai, lai Latvijā ieviestu depozīta sistēmu efektīvai iepakojuma savākšanai un otrreizējai pārstrādei. Tas nozīmē, ka nozare ir gatava piedalīties. Viņiem, protams, ir ļoti svarīgi, lai būtu caurskatāmi, skaidri spēles noteikumi. Katrā ziņā Zemkopības ministrija atbalstīs nozari, lai viņiem būtu pilnīga pārliecība par to, ka viss, ko viņi dara, tiek darīts skaidri, saprotami un ilgtspējīgi.
Viņi ļoti pēkšņi mainīja savu viedokli.
Jautājiet viņiem.
Tātad Jūs neesat ar viņiem runājis.
Nē.
Kā Jums vispār ir jaunajā darba vietā? Esat mainījis savu darbību no ministrijas, kura vidi aizsargā, uz tādu, kura drīzāk piesārņo...
Kāpēc? Pirmām kārtām, kurš ir vistuvāk videi? Vistuvāk ir šis konkrētais zemkopis. Viņš katru rītu iziet savā laukā. Viņš redz, kas notiek vidē. Viņš redz visas pārmaiņas. Viņš arī vislabāk saprot, kāda ir ietekme gan klimata pārmaiņām, gan augu aizsardzības līdzekļiem uz vidi. Mums šeit pilsētā, 23. stāvā, runāt par vidi ir diezgan sarežģīti.
Mana visdziļākā pārliecība ir, ka gan lauksaimnieks, gan mežsaimnieks ir tas cilvēks, kurš ir vistuvāk videi un arī visatbildīgāk pret to izturas.
Viņš domā ne tikai par šodienu. Viņš domā gan par rītdienu, gan parītdienu, gan par to, kas paliks viņa bērniem un mazbērniem mantojumā. Šeit nav nekādas pretrunas. Ja runājam konkrēti par depozīta sistēmu, tad mana pārliecība nav mainījusies, un es esmu pārliecināts, ka tas ir viens no mehānismiem. Tas gan ir tikai viens no, jo vēl ir daudz darba, lai mēs sakārtotu atkritumu saimniecību.
Paldies Jums.
Paldies.
