Vai jūs maksātu dārgāk par Itālijā ražotajām kurpēm? Un kā būtu ar Francijā šūto uzvalku? Un ko jūs domātu par elektronikas precēm, kas ražotas Ķīnā? Atšķirīgie priekšstati par preces kvalitāti ir viens no iemesliem, kādēļ dažām valstīm Eiropā ir ļoti svarīgi, lai uz viņu teritorijā ražotajām precēm būtu skaidri rakstīts, ka tās nāk tieši no šīs valsts.
Tomēr citas valstis, kas pārsvarā atrodas Eiropas ziemeļos, uzskata, ka nav tik būtiski, kur prece ir ražota. Galvenais, lai tā būtu droša. Tādēļ šī valstu grupa negrib uzlikt par obligātu pienākumu uz preces rakstīt, piemēram, “Ražots Francijā”, “Ražots Latvijā” vai “Ražots Eiropas Savienībā”.
Šīs domstarpības ir tik būtiskas, ka valstis nespēj vienoties jau gadiem. Par to neapmierināta ir Eiropas Savienības rūpniecības komisāre Elžbeta Beņkovska: „Kopumā šīs likums nav tikai par uzrakstu, kur prece ir ražota. Likums ir par preču drošību, patērētāju drošību un vienoto tirgu. Un visas valstis ļoti atbalsta visu likumu kopumā un tajā iestrādātos priekšlikumus, izņemot šo septīto punktu.”
Komisāre Beņkovska bija cerīga, ka jau drīzumā kompromisu tomēr izdosies panākt. Tomēr citi avoti Eiropas Savienības institūcijās ir krietni skeptiskāki, jo valstu nostājas par šo jautājumu nav mainījušās jau aptuveni 10 gadus.
Komisāre gan sola, ka no savas puses priekšlikumu par ražotājvalsts izcelsmes obligātu norādīšanu neatsaukšot: „Šis likums ir patiešām nepieciešams mūsu ražotājiem un mūsu patērētājiem. Mums ir jāatrod kompromiss! Ja mēs jau tāpat esam par to runājuši septiņus vai desmit gadus, tad mūsu pilsoņiem nebūtu pieņemams, ka mēs par to runātu vēl septiņus gadus.”
Pašreiz strīds skar visas patēriņa preces – gan apavus, gan apģērbus, gan elektroniku. Iespējams, ka kompromiss tiks panākts, sadalot preces pa grupām. Pagaidām gan skaidrs ir viens - ražotājvalsts norāde uz preces vēl negarantē tās kvalitāti.
