Artjoms Konohovs: Komisāre, paldies, ka piekritāt sarunai. Jūs šonedēļ dodaties uz Lietuvu un Latviju, kur viens no galvenajiem jautājumiem būs sankcijas un to ievērošana. Nesen Eiropas Komisija sniedza skaidrojumu par Krievijas tranzīta kravu pārvadājumiem caur Lietuvu uz Kaļiņingradu, atļaujot to darīt. Kādēļ tā?
Mareida Makginesa: Līdz šim ir apstiprinātas sešas sankciju kārtas un par katru no tām mums ir nemitīgi jāsniedz skaidrojumi. Mēs atbildam uz ļoti daudziem jautājumiem, ko dalībvalstis mums uzdod. Ja runājam par konkrēto gadījumu, tad mēs savās vadlīnijās paskaidrojām, ka pa autoceļiem šāds tranzīts būtu aizliegts, bet dzelzceļš atrodas atšķirīgā situācijā. Tomēr dalībvalstij ir pienākums kontrolēt, ka tas, kas tiek tranzītā vests pa dzelzceļu, atbilst noteikumiem, un ka tranzīta apjoms strauji neapalielinās. Protams, ir arī preču grupas, kuru tranzīts ir pilnībā aizliegts. Te es runāju par dažādām tehnoloģiskām iekārtām, divējāda pielietojuma precēm un arī par militāro ekipējumu. Līdz ar to, nav nekā neparasta tajā, ka mēs nemitīgi atjaunojam savas vadlīnijas pēc dažādu dalībvalstu pieprasījuma.
Es gribētu arī uzteikt visu dalībvalstu valdības, un it sevišķi Lietuvas valdību, par to, ka tās vēlas nodrošināt, ka sankcijas tiek pilnībā īstenotas. Nekad pagātnē mēs neesam ieviesuši tik daudz sankciju tik īsā laikā.
Daudzām dalībvalstīm patiešām nācās pielikt pūles, lai tās varētu nodrošināt pilnīgu sankciju izpildi. Arī privātajam un finanšu sektoram nācās daudz izdarīt, lai viņi spētu pildīt prasības. Mēs visu to darām, lai palīdzētu Ukrainai, lai parādītu mūsu atbalstu un lai vājinātu Krieviju. Pat ja Eiropas Savienībai ir jācieš no tā sekas, kas ir un būs redzamas, manuprāt, eiropieši saprot, kādēļ mēs to darām un ka sankcijas ir veids, kā mēs parādam savu nosodījumu Krievijas rīcībai un mūsu atbalstu Ukrainai.
Vai tas bija veids, kā politiski atrisināt situāciju, kas radās tādēļ, ka lietuvieši, varētu teikt, nedaudz pārcentās?
Lietuvas valdība rīkojās pilnīgi atbilstoši, un arī mēs, izsniedzot vadlīnijas, rīkojāmies tikpat atbilstoši, lai nodrošinātu lielāku skaidrību. Protams, ja mums būtu bijis vairāk laika un sankcijas būtu ieviestas pakāpeniskāk, tad būtu cita situācija. Bet mēs to visu darām rekordātrumā. Tādēļ es varu tikai uzteikt Lietuvas valdības rīcību visos līmeņos un augsti novērtēt to, ka viņi liek lielu uzsvaru uz ieviešanu. Tagad mums ir pilnīga skaidrība par transporta veidiem un to, kas ir pilnībā aizliegts. Un tas tiek arī pilnībā izpildīts.
Sankcijas apstiprina dalībvalstis. Tad, kad tas ir noticis un visi atbilstošie lēmumi ir pieņemti, man ir jārūpējas, lai tās tiktu pildītas. Es gribētu atzīmēt, ka visas iesaistītās puses, it sevišķi valdības, vēlas pilnībā tās ievērot.
Pāriesim pie vēl vienas sankciju sadaļas – līdzekļu iesaldēšanas. Jūs jau nedaudz pieminējāt finansiālo aspektu. Jūsu kolēģis komisārs Reinderss ir sacījis, ka Eiropas Savienība no Krievijas oligarhiem ir iesaldējusi aptuveni 13 miljardus eiro. Lielākā daļa no šīs summas nāk no dažām dalībvalstīm, bet pārējie nerīkojas tikpat efektīvi. Tādēļ viņš gribētu, lai visas valstis būtu vienlīdz aktīvas. Kur īsti slēpjas šī problēma?
Vispirms es gribētu vēlreiz teikt, ka visas dalībvalstis ir piekritušas ieviest sankcijas un grib nodrošināt to izpildi. Tomēr jāsaka, ka dažās valstīs ir piemērotāka infrastruktūra, lai to darītu, nekā citās, jo iepriekš sankcijas nebija tik apjomīgas kā tagad. Tādēļ mums vispirms ir jāizprot atšķirības. Nav tā, ka kāds negrib īstenot sankcijas, tādēļ mums ir jāpalīdz tiem, kam trūkst kapacitātes to paveikt pietiekami ātri. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mums būtu arī jāsaprot, ko mēs varam no šīs situācijas mācīties. Iespējams, ka nākotnē mums būtu vajadzīga kāda struktūra, kas nodrošinātu sankciju izpildi.
Ja runājam par iesaldēto līdzekļu apjomu, tad te ir svarīgi saņemt informāciju no dalībvalstīm. Iespējams, ka mūsu rīcībā nav jaunākās informācijas. Tādēļ es esmu vērsusies pie visām dalībvalstīm ar lūgumu sniegt informāciju, cik ātri un cik regulāri vien iespējams.
Tāpat te jārunā arī par spiedienu uz oligarhiem, jo arī viņiem ir jāsniedz informācija par saviem īpašumiem, lai mēs to varētu apkopot un ieskaitīt.
Kā Baltijas valstis izskatās uz šī fona? Mēs zinām, ka Vācija aktīvi iesaldē līdzekļus, bet kā ar mūsu reģionu?
Es negribētu izcelt nevienu valsti, jo šajā jomā ir ļoti svarīgi, lai mums būtu pilnīga vienotība. Tādēļ, ja kādā vietā pastāv kādas grūtības, tad svarīgākais ir, lai es tās saprastu un palīdzētu pārvarēt. Ir skaidrs, ka dažās valstīs ir izveidota spēcīgāka struktūra, kas palīdz gan īstenot sankcijas, gan cīnīties ar "netīru" naudu un tamlīdzīgiem jautājumiem. Tādēļ es savos kontaktos ar dalībvalstīm nevis nodarbojos ar to kaunināšanu, jo tas nav vajadzīgs, bet gan mēģinu palīdzēt. Mēs palīdzam, kā vien spējam, un, ja būs nepieciešams kaut kas vairāk, mēs sniegsim arī to.
Jūs jau pieskārāties cīņai ar "netīro" naudu un tam nepieciešamo struktūru. Eiropas Savienība plāno izveidot vienotu iestādi, kas nodarbotos ar cīņu pret naudas atmazgāšanu. Vairākas valstis ir pieteikušās to izvietot savā teritorijā. Vai varat pateikt, kādi būs atlases kritēriji, lai izvēlētos aģentūras atrašanās vietu?
Viens no svarīgiem jautājumiem cīņā ar naudas atmazgāšanu ir aizpildīt pašreizējo robu, kas veidojas no tā, ka nepastāv Eiropas līmeņa uzraudzība. Turpmāk mums tāda uzraudzība būs, jo mēs esam iesnieguši atbilstošu priekšlikumu, kas bauda plašu atbalstu gan Eiropas Parlamentā, gan Eiropas Savienības Padomē. Tādēļ mums būs vienota iestāde. Lēmums par to, kur tā atradīsies, ir jāpieņem likumdevējiem. Man svarīgākais ir, lai šī iestāde sāktu darbu pēc iespējas ātrāk. Iespējams, ka mums tiks lūgts izteikt viedokli par to, kādus kritērijus šajā procesā vajadzētu ņemt vērā.
Mani iepriecina tas, ka tik daudzas valstis vēlas izvietot šo iestādi savā teritorijā. Tas apliecina, ka mūsu līdzšinējais darbs šajā jomā ir bijis labs, bet ne pietiekami labs. Mums ir ievērojami jāpalielina savas pūles.
Turklāt sankciju kontekstā ir kļuvis skaidrs, ka daļa no oligarhu naudas varētu būt saistīta ar naudas atmazgāšanu. Te mums vajadzētu pievērst uzmanību likumiem katrā dalībvalstī.
Es gribētu, lai šī iestāde atrastos tur, kur tā vislabāk spētu pildīt savu misiju – būt par Eiropas iestādi.
Jūs sakāt, ka ir jādara vairāk, bet no atsevišķiem Latvijas politiķiem, kā arī daļēji no nozares pārstāvjiem, izskan pretējais. Viņi saka, ka prasības jau tagad ir pārāk stingras. Tas bija viens no skaidrojumiem, kādēļ līdzšinējā Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja netika pārvēlēta uz otro termiņu. Viņas kandidatūrai pietrūka balsu parlamentā. Kādu signālu tas sūta? Vai ir pamatoti tas, ka nozares pārstāvji apgalvo, ka prasības ir pārāk stingras un apgrūtina naudas ieplūšanu ekonomikā?
Tas, ko es dzirdu no finanšu sektora, drīzāk skar nevis mūsu darba apjomu, bet gan tā efektivitāti. Tādēļ mēs mēģinām panākt, ka mūsu darbs cīņā ar naudas atmazgāšanu notiek efektīvāk. Es jums piekrītu, ka bieži vien darīt vairāk nenozīmē darīt labāk, drīzāk pretēji. Mums ir jābūt krietni precīzākiem un mērķtiecīgākiem. Bankas un finanšu sistēma kopumā saka, ka viņi ievāc daudz informācijas un ir liela birokrātija, bet tas nepalīdz attīrīt finanšu sistēmu. Es piekrītu šādam viedoklim, bet domāju, ka mūsu priekšlikums par vienoto iestādi cīņai ar naudas atmazgāšanu Eiropas līmenī palīdzēs to risināt.
Ja runājam par nacionālā līmeņa amatpersonu nozīmēšanu, tad šis jautājums attiecas uz dalībvalstīm.
Es esmu runājusi ar Eiropas Parlamenta deputātiem un citiem politiķiem un piekrītu tam, ka mēs esam darījuši daudz, bet ne pietiekami daudz. Man gribētos redzēt efektīvus likumus. Tādēļ runa ir nevis par kvantitāti, bet gan par kvalitāti. Mēs esam ieklausījušies finanšu nozares un politiķu viedokļos par līdz šim paveikto. Manuprāt, jaunais priekšlikums samazinās izmaksas un padarīs procesu vienkāršāku, un tas ir apsveicami.
