Tiek uzskatīts, ka tā dēvētā ēnu banku sektora apmērs Eiropā ir milzīgs - aptuveni 24 triljoni eiro. Visā pasaulē šis skaitlis sasniedz pat 51 triljonu eiro un tā ir aptuveni trešā daļa no visas pasaules finanšu sistēmas.
Šajā sektorā ir apvienoti dažādi naudas tirgus fondi, daži riska investīciju fondi, kā arī uzņēmumi, kas nodarbojas ar kredītu izsniegšanu apmaiņā pret vērtspapīriem un otrreizējo vērtspapīru tirdzniecību. Šādas grupas līdzīgi kā bankas aizdod finanšu līdzekļus, taču tās nav bankas, tāpēc parasti atrodas ārpus dažādām regulām un noteikumiem. Līdz ar to tiek uzskatīts, ka šie uzņēmumi darbojas tradicionālo finanšu ēnā.
Aptuveni trešo daļu no šī sektora aktīviem kontrolē ASV firmas, bet 45% atrodas ES valstīs.
ES naudas tirgus fondi galvenokārt ir bāzēti Francijā, Īrijā un Luksemburgā, un kompānijas, arī bankas no tiem aizņemas ievērojamus līdzekļus. Īpaši izdevīgi tas ir uzņēmumiem, kuriem īsā termiņā nepieciešami līdzekļi un kuriem problēmu gadījumā nav tiešas piekļuves centrālajām bankām.
Ēnu banku sektors pastiprinātā uzmanības centrā nonāca 2007.-2008.gada finanšu krīzes sākumā. Pēc kompānijas „Lehman Brothers” sabrukuma ASV, valdības Vācijā un Luksemburgā bija spiestas iejaukties, lai apturētu līdzekļu aizplūšanu no naudas tirgus fondiem. Par spīti tam, turpmākajos gados bija nepieciešams finansiāli glābt vairāk nekā 60 ASV un Eiropas fondus, izlietojot tam vairāk nekā 12 miljardus dolāru. Kopš tā laika visā pasaulē ir pastiprināta banku sektora uzraudzība, un tagad Eiropas Komisija ir apņēmības pilna pastiprināt arī ēnu banku sektora uzraudzību.
Eiropas Komisijas finanšu uzraudzības komisāra Mišels Barnjē piedāvātais plāns pieprasa fondiem veidot likvīdo aktīvu rezerves un atsevišķos gadījumos arī kapitāla buferus, lai novērstu naudas aizplūšanu. Kā norāda pats Barnjē, tas ļautu ciešāk uzraudzīt fondu darbību, kā arī mazināt investoru paniku.
„Mēs gribam gūt mācību un gribam mācīties no krīzes. Mēs to esam parādā pilsoņiem, nodokļu maksātājiem un uzņēmumiem. Efektīva regulācija un uzraudzība tiks piemērota visiem finansiālajiem spēlētājiem. Mūsu uzdevums ir labot un vairot uzticību, lai mazinātos nepastāvība un saspringums. Mēs esam apņēmības pilni piesardzīgi virzīties uz priekšu,” uzsver Barnjē.
Kā norāda Mišels Barnjē, Eiropas Komisija nevēlas apsūdzēt ēnu banku sektoru kādos noziegumos, bet gan panākt, lai tas darbotos vienmērīgi, būtu caurskatāms, ar labu uzraudzību un būtu garantijas pret iespējamiem riskiem. „Mums ir jāiegūst kontrole pār riskiem un tas ir pirmais uzdevums, pie kura mēs strādāsim. Otrs mērķis ir izvairīties no tā, ka nebanku institūcijas uzvedas atšķirīgi no bankām. Šeit mums jāskatās uz likumdošanu. Un treškārt, mums ir jāsamazina riski, kas saistīti ar pārlieku lielu deficītu radīšanu un prociklisko fenomenu finanšu sektorā.”
Ēnu banku sektora pārstāvji gan prognozē, ka Eiropas Komisijas piedāvātie uzraudzības pasākumi un ierosinātie drošības spilveni padarīs viņu biznesa modeli par neekonomisku. Un tas var piespiest fondus pāriet no fiksētas uz peldošu akciju cenu.
Kā norāda analītiķi, Eiropas Komisijas piedāvātais projekts ir prezentēts diezgan neizdevīgā laikā, proti, likumdošanas kalendāra beigu posmā. Tā kā jaunie piedāvājumi jāapstiprina gan visu dalībvalstu parlamentiem, gan Eiropas Parlamentam, ir diezgan niecīga iespēja, ka tas kļūs par likumu pirms nākamgad gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām.
Jebkurā gadījumā jau šodien un rīt Eiropas Komisijas piedāvājums būs viens no apspriežamajiem jautājumiem G20 valstu līderu sanāksmes laikā Sanktpēterburgā. Līdzīgu ēnu banku sektora uzraudzību plānots ieviest arī globālā mērogā, taču līdz šim citu valstu piedāvājumi nav bijuši tik ambiciozi kā Eiropā.
