ES daudzgadu budžets: Kurš par to maksās?

Dalībvalstu sarunas par Eiropas Savienības (ES) budžetu nākamajiem septiņiem gadiem kļūst arvien saspringtākas un grūtākas. Politisko prioritāšu skaits vairojas, taču to izpildei nepieciešami līdzekļi, un tiek apdraudētas tradicionālās politikas - kohēzija un lauksaimniecība. Kamēr dažas valstis ir gatavas dot vairāk, citas vēlas budžetā ieguldīt mazāk.

ES daudzgadu budžets: Kurš par to maksās?Rihards Plūme

    Sarunās par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laika periodam no 2021. gada līdz 2027. gadam šobrīd norit vissmagākais posms. Dalībvalstu nostājas ir atšķirīgas, un plaisa starp neto saņēmējiem un neto iemaksātājiem palielinās. Daudzgadu budžets tika apspriests arī pagājušajā nedēļā notikušajā bloka līderu sanāksmē, tomēr sanāksme būtisku izrāvienu nav radījusi.

    Zināms, ka Eiropadomes diskusijās par nākamo ES daudzgadu budžetu līderi vienojušies, ka sarunu vadību no Somijas prezidentūras pārņem Eiropadomes prezidents Šarls Mišels.

    Pēc līderu samita viņš žurnālistiem sacīja:

    „Mēs zinām, ka mums ir jāapspriež daudzas sarežģītas un jūtīgas tēmas attiecībā uz nākamo Eiropas budžetu, piemēram, ambīciju līmenis un līdzsvars starp klasisko politiku, no vienas puses, un jauno politiku, no otras puses. Ļoti svarīgs jautājums šajā kontekstā ir, piemēram, klimata pārmaiņas. Mēs arī uzskatām, ka ir svarīgi cieši sadarboties ar Eiropas Parlamentu, jo tam ir sava loma, lai varētu pieņemt šo lēmumu.”

    Savukārt Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena pēc pagājušajā nedēļā notikušā bloka līderu samita preses konferencē skaidroja, ka priekšā vēl daudz darba un laika kļūst arvien mazāk.

    „Ir ļoti svarīgi, lai budžets atspoguļotu mūsu politiskās prioritātes, kā arī Eiropadomes stratēģisko programmu. Lai sasniegtu šo mērķi, vēl ir diezgan daudz darāmā. Mums tagad ir vajadzīga ātra vienošanās starp dalībvalstīm, jo laiks min uz papēžiem. Tāpēc es esmu ļoti pateicīga par dinamiku un iniciatīvu, kuru Mišels šobrīd uzņēmās. Es ļoti ceru ar viņu šajā jautājumā cieši sadarboties. Es arī ceru, ka mēs ļoti drīz panāksim labu rezultātu,” sacīja fon der Leiena.

    Eiropas Komisija likumdošanas priekšlikumus par daudzgadu finanšu shēmu iesniedza 2018. gada pavasarī. Eiropas Parlamenta deputāte no Francijas Margarida Markesa uzskata, ka priekšlikums jau pašā sākumā nav attaisnojis cerības. Saistībā ar breksita radīto finansiālo robu dalībvalstu iemaksu palielinājumam EK piedāvājumā būtu jābūt vēl lielākam, uzskata deputāte. Tāpat viņa pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija nav iesniegusi vērienīgus priekšlikumus par papildu pašu resursu iegūšanu, lai spētu īstenot jaunas politikas prioritātes, piemēram, klimata, imigrācijas, aizsardzības vai digitālajos jautājumos.

    Komisijas vispārējā pieeja attiecībā uz daudzgadu budžetu esot palikusi nemainīga vairāk nekā 20 gadus, un nav gūta neviena mācība, tādējādi turpinot paklupt aiz viena un tā paša akmens.

    „Komisija ir iesniegusi ļoti tradicionālu, ļoti konservatīvu priekšlikumu, jo tā ir sniegusi tieši tādu pašu modeli kā iepriekšējās četras reizes. Un tāpēc, tāpat kā 2011., 2012., 2013., tāpat kā 2004., 2005., 2006. gadā, šodien notiekošās debates ir tieši tādas pašas. Un tā tas notiek pēc gandrīz 20 gadiem. Tam nav jēgas!” pauda Markesa.

    Komentējot Somijas priekšlikumu, Eiropas Parlamenta Reģionālās attīstības komitejas priekšsēdētājs Junuss Umaržī skaidroja, ka tas ierosina samazināt budžeta līdzekļus visām reģionu kategorijām, ieskaitot nabadzīgākos, un šī pieeja esot bīstama.

    „Mēs būtu ļoti neapmierināti, ja kāda no reģionu kategorijām tiktu atbalstīta uz citas reģiona kategorijas rēķina. Jauni izaicinājumi rodas arī tajās reģionu kategorijās, kuras neietilpst „vismazāk attīstītajos reģionos”. Ko mēs vēlamies? Lai „pārejas reģioni” rīt tiktu iekļauti kategorijā „mazāk attīstīti reģioni”? Investīciju un nodarbinātības līmenis ir jāuztur visos Eiropas reģionos, un tas ļauj sasniegt izaugsmi,” klāstīja Umaržī.

    Sarunās par budžetu saduras valstu „maksātāju” un valstu „tērētāju” intereses. Pēc deputātes Markesas domām, dalījums starp neto iemaksātājiem un neto saņēmējiem vairs nav būtisks. Viņasprāt, neto iemaksu veicēju neelastība attiecībā uz Eiropas budžetu rada risku, ka viņi nokļūs pretrunā ar pašu interesēm.

    „Galu galā Eiropas Savienības ieguvumi ir ne tikai katras valsts saņemtā nauda, bet arī, piemēram, labi funkcionējoša iekšējā tirgus ieguvumi. Tāpēc mēs nevaram uzturēt šo neto iemaksu veicēju un neto labuma guvēju divējādību, jo neto iemaksātāji ir lielākie ieguvēji no pareizas iekšējā tirgus darbības,” apgalvoja Markesa.

    Vairākas valstis, tostarp Nīderlande un Vācija, vēlas, lai dalībvalstu iemaksas tiktu noapaļotas līdz 1% no valstu kopprodukta. Somijas piedāvājums tuvinās šai prasībai, piedāvājot iemaksas 1,07% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tomēr iepretī Eiropas Komisijas piedāvājumam par iemaksām 1,11% apjomā no IKP kopējo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu tas samazinātu par 47 miljardiem eiro.

    Vairākām valstīm, tostarp Baltijas valstīm, pieņemams būtu Eiropas parlamenta piedāvājums, kas iemaksām paredz 1,3% no dalībvalstu IKP.

    Somijas prezidentūras iesniegtais kompromisa priekšlikums nav guvis plašu atzinību. Arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs uzsvēris, ka Latvijai tas nav pieņemams, un kompromisa panākšana par budžetu būs atkarīga no līdzsvara, kāds tiks rasts starp tradicionālo un jauno politiku. Pagaidām šo līdzsvaru nav izdevies atrast, un cerības tiek liktas uz 2020. gada pirmo pusi.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Ekonomika
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti