Kārlis Roķis: Ja runājam par lauksaimniecības politiku, tad kopš brīža, kad Latvija un pārējās Austrumeiropas valstis pievienojās ES, mēs aizvien neesam saņēmuši tādu pašu atbalstu lauksaimniekiem, kādu saņem Rietumeiropā. Šī situācija nav godīga. Ko Eiropas Komisija (EK) ir gatava darīt šajā jautājumā, jo lauksaimniecība ir bizness un Austrumeiropas un Rietumeiropas valstu zemnieki konkurē vienotajā ES tirgū?
Ginters Etingers: Tas ir ilgtermiņa process. Eiropā tik tiešām ir vienots tirgus un tādēļ lauksaimniecības politika ir vienots ES instruments. Tomēr izmaksas katram zemniekam par hektāra apstrādi nebūt nav vienādas. Vēl aizvien dažās dalībvalstīs šīs izmaksas ir zemākas nekā citās. Nākamajā periodā mēs šīs atšķirības starp 15 vecajām ES dalībvalstīm un pārējām mazināsim vēl vairāk. Mums šīs atšķirības būtu jāmazina gadu no gada, nonākot pie rezultāta varbūt ne nākamajā budžeta plānošanas periodā, bet nepārvēršot to par nebeidzamo stāstu.
Tad šī pieeja turpināsies arī nākamajā periodā?
Ja mēs turpināsim mazināt šo plaisu, tad mēs būsim vienādā līmenī pēc 2030.gada.
Ja raugāmies uz Latvijas valsts budžetu, tad pēc krīzes visi mūsu budžeti bijuši ar deficītu. Protams, daudzi eksperti brīdina valdību, ka tā nav ilgtspējīga politika un deficīts ir jāmazina, turklāt jāatsakās no deficīta pieļaušanas. Gadu no gada šis mērķis tiek atlikts. Cik, jūsuprāt, šī pieeja ir ilgtspējīga?
Eirozonā galvenie noteikumi ir, ka valsts parāds nevar būt lielāks par 60% un ikgadējais deficīts lielāks par 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Analizējot jūsu budžetu un salīdzinot to ar citām eirozonas dalībvalstīm, jāsaka, ka esat vieni no labākajiem. Turklāt paveiktais pēdējo 10 gadu laikā, pārvarot krīzi, ir ļoti iespaidīgs. Strukturālās reformas, budžeta samazinājumi, ietaupījumi, jaunie ienākumi valsts budžetā. Tas ir iespaidīgi.
Protams, katra dalībvalsts var būt vēl ambiciozāka, bet Latvija, salīdzinot ar pārējām dalībvalstīm, ir viena no labākajām, kura var būt par piemēru citām un noteikti nav mūsu rūpju sarakstā.
Mūsu valsts ekonomika ir atkarīga no ES fondiem. Pirms pāris gadiem fondu apguve kavējās un mūsu IKP samazinājās. Tagad nauda ienāk un ekonomika aug, un aug arī IKP. Ko es ar to gribu teikt? Mūsu premjers reiz teica, ka no ES fondiem ir izveidojusies liela atkarība. Vai līdzīgas situācijas, kur fondi nozīmīgi ietekmē ekonomikas izaugsmi, ir arī citviet? Vai tas ir drauds valstu ekonomikām jeb mūsu politiķi vienkārši nezina, kā citādi nodrošināt izaugsmi?
Neviens jau neliek būt atkarīgiem no Kohēzijas fondiem. Neviens neuzliek par pienākumu ņemt šo naudu. Tomēr es atceros, kādas bija Latvijas izejas pozīcijas 1991. gadā un kāda bija jūsu pozīcijas 2004.gadā, kad jūs pievienojāties ES. Ja to salīdzina ar situāciju tagad, tad tā ir iespaidīga attīstība. Visas tās iekšējās reformas, gudri pilsoņi, kā arī visai prātīgās valdības. Ziniet, mana valsts Vācija nav tik ļoti atkarīga no fondiem, kā no vienotā ES tirgus. Tādējādi tā iegūst no neaizvērtiem veikaliem, eksporta uz Latviju, investīcijām vācu industrijā jaunajās dalībvalstīs.
Mēs visi kā savienības dalībnieki esam atkarīgi. Neviens nav neatkarīgs, un tā ir laba lieta. Mēs visi esam atkarīgi no kopīgās ekonomikas politikas, un kohēzija ir daļa no tās.
