Uzraudzība un kontrole - tā varētu raksturot būtiskākos šā Eiropas Savienības samita dienas kārtības jautājumus, jo uz līderu galda ir vairākas lietas, kas nozīmēs stingrākus grožus gan banku sektoram, gan arī valstīm domājot par to, lai nākotnē Eiropas Savienība izvairītos no līdzīgām krīzēm.
Trešdien vēlu naktī Eiropas Savienības finanšu ministri pēc ļoti garām debatēm vienojās par banku uzraudzības mehānismu, kas nozīmē, ka skaidra ir ideja par fondu, kuru ar saviem līdzekļiem veidos pašas bankas, lai krīzes gadījumā varētu no tā smelties atbalstu. Fonda pamatkapitāls sākotnējā iecerē būs vairāk nekā 50 miljardu eiro vērts, un bankas to veidos ar pakāpeniskām iemaksām, fondu pilnībā nostiprinot desmit gadu laikā. Te arī iegūs līdzekļus gadījumos, kad bankas nāksies pilnībā likvidēt. Tas nozīmē, ka
Eiropas Savienības līmenī turpmāk būs tiesības lemt par to banku likteni, kuras, būdamas tuvu bankrotam, apdraudēs gan eirozonas, gan visas Eiropas Savienības finanšu stabilitāti. Gala vārds par banku likvidēšanu piederēs eirozonas finanšu ministriem.
Eksperti jau šo nosaukuši par līdz šim lielāko varas un uzraudzības centralizāciju, kādu Eiropas Savienība savā vēsturē pēc eiro ieviešanas pieredzējusi. Analītiķi uzsver, ka, ja gadījumā šāda banku uzraudzība būtu bijusi jau pirms dažiem gadiem, kad bruka vairākas finanšu institūcijas, arī „Parex" Latvijā, nav izslēgts, ka no tā visa būtu bijis iespējams izvairīties.
Taču bez banku savienības uz līderu galda ir vēl kāds jautājums ar skatu nākotnē, kas varētu Eiropas Savienības dalībvalstis, tā teikt, palikt zem vēl stingrākas lupas, proti, par to, kā koordinēt visu Eiropas Savienības kopējo ainu par strukturālajām reformām, ko tās veic vai neveic, jo šobrīd Eiropas Savienības dalībvalstīs aina ir dažāda - kamēr vienas taupa un savelk jostu, citās reformas rit gausāk. Par šo ideju pēc iespējas ātrāk vienoties mudina Eiropas Padomes prezidents Hermans van Rompejs, bet valstis dalās dažādās frontēs. Līdz šim stabilākie Ziemeļi uzskata, ka šāda kopīga uzraudzība nav vajadzīga tādēļ, ka valstis pašas zina, ko dara. Bet patlaban daudz trauslākie Dienvidi ir gatavi šādam diktātam no Briseles puses, jo tas valdībām atbrīvotu rokas pārliecināt pašmāju parlamentus, ka Briseles prasa darīt vairāk. Kā šī uzraudzība izpaudīsies dzīvē pagaidām vēl ir diskusiju jautājums.
