Energokrīze veicina līdz šim lēno zaļās enerģētikas attīstību. Intervija ar enerģētikas eksperti Dagniju Blumbergu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Energoresursu cenu krīze veicina līdz šim lēno enerģētikas attīstības tempu. Tas savukārt pietuvina Eiropu vīzijai, ka lielie siltumapgādes uzņēmumi nākotnē strādātu ar atjaunojamo elektroenerģiju, intervijā Latvijas Radio vērtēja Rīgas Tehniskās universitātes profesore, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore Dagnija Blumberga.

Intervija ar enerģētikas eksperti Dagniju Blumbergu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Pāreja uz saules un vēja enerģiju

Latvijas Radio: Vienā dienā nevar atbrīvoties no līdzšinējās atkarības no fosilā kurināma vai "nezaļas" enerģijas. Bet kā mēs šobrīd tiekam galā tieši ar šo kritisko situāciju?

Dagnija Blumberga: Man jau liekas, ka energokrīze ir atnesusi arī labas lietas. Mēs beidzot sākam domāt. Līdz šim mēs vienkārši paļāvāmies, mēs kļuvām arvien dziļāk atkarīgi. Tā lobēšana vienkārši pārvērtās par to, ka mākslīgi tika samazinātas dabasgāzes cenas. Rezultātā mums it kā nebija vajadzības vispār kaut ko enerģētikā attīstīt. Un tagad tā krīze ir atnākusi ar skaidro vēstījumu, ka "atvainojiet, jums jākļūst energoneatkarīgiem!". Un jautājums: vai mēs tādi varam kļūt? Jā, varam!

Bet, ja runājam par tempu un veidiem, kā mēs to pagaidām darām.

Tas lēnais temps pagātnē, tas tagad ir pārvērties. Piemēram, es esmu arī Saules enerģijas asociācijas valdē, un mēs prognozējām divreiz mazāk uzstādītos megavatus šogad, mēs esam optimisti, un mums likās, ka tad jau būs labi. Bet šobrīd saules elektroenerģijas iekārtas attīstās ļoti lielā tempā. Un tā pozitīvā ziņa ir tā, ka tā ir kliedētā enerģija. Tas nozīmē, ka mums nav ļoti jāsatraucas, ka tas būs ļoti liels slogs elektrotīkliem. Faktiski to elektroenerģiju, ko saule saražo, cilvēki saražo uz vietas un patērē uz vietas. Un, ja pareizi uzstāda, tad atražošanas laiks ir normāls, pieci gadi. Un tajā brīdī tīkliem arī nav nekādas slodzes, jo nekas netiek nodots tīklā. Bet, ja uzstāda vairāk, tad sākas problēmas, ko vienkārši vajadzētu paredzēt un saprast, ko ar to tālāk darīt. Bet, par vēju runājot, tas ir cits stāsts.

Kā vērtējat vēja enerģijas attīstību Latvijā?

Tad, kad holandieši aktīvi sāka pirms kādiem 40 gadiem, tas interesantais moments bija, ka viņi uzstādīja visās vietās un piedāvāja, ka jūs varat nopirkt zaļo enerģiju un tā maksās dārgāk. Bija tādi uzņēmumi un patērētāji, kas bija gatavi to darīt. Katrs varēja izvēlēties, vai grib fosilo vai zaļo enerģiju. Kad dāņi to visu pārņēma, viņi to veidoja uz citiem principiem. Katrs patērētājs varēja iesaistīties tādā veidā, ka dāņiem ir daudzas salas un uz tām vēja ģeneratorus saliek pašvaldības, un katram iedzīvotājam piedāvā, ja gribat piedalīties, tad investējiet, un to, ko ieguldīsiet, dabūsiet atpakaļ ne tikai elektroenerģijas izteiksmē, bet arī naudu dabūsiet atpakaļ. Vai mēs to varējām? Protams, varējām, bet mēs bijām tādā iemidzinātā stāvoklī. Un nebija arī nekādas lielas pretestības no iedzīvotājiem pašvaldībās, bija kādi protestētāji, bet viņu bija maz, un tie nebija noteicošie iemesli par to, vai vispār būvēt vēja stacijas vai ne.

Mēs tagad arī turamies pie tiem lielajiem principiem, ka jābūvē lieliem investoriem ar 50 megavatiem. Bet droši vien varētu arī kāda pašvaldība mēģināt. Es zinu, ka ir pašvaldības Latvijā, kuras ir uzasinājušas zobus un varētu mēģināt to darīt, bet, vai izdosies iesaistīt enerģijas patērētājus šajā, to es nezinu.

Vai, ņemot vērā interesi par saules paneļu uzstādīšanu, nešķiet, ka tā interese arī par vēju varētu būt?

Varētu. Bet tad ir jāsakārto likumdošana, jo, manuprāt, tur nav vēl kārtībā. Te nāk iekšā arī energokopienas, kas ir nākotne, un par to mums ir daudz jārunā. Energokopienai arī ar sauli ir vienkāršāk – to, kas paliek pāri, nodot kaimiņam. Šī ideja ar sauli strādā perfekti. Ja būs arī vējš iekšā, to noteikti arī var. Bet mums līdz tam jātiek, jo šobrīd "Sadales tīkli" un "Augstsprieguma tīkli" runā par to, ka mums ir noteikta kapacitāte, noteikta jauda, ko mēs varam atļauties. Vienu brīdi dzirdēju, ka tie ir 2, 3 gigavati, ko mēs varēsim uzstādīt un ko varēsim nokopt ar tīkliem. Bet nesaistām iekšā tīklus tur, kur iekšā ir kliedētā enerģija, un risinām to kā pēc kliedētās enerģijas definīcijas.

Briesmīgākais būs tad, ja būs garantijas kādiem noteiktiem lieliem elektroenerģijas piegādātājiem.

Tas viss ir bijis, mācāmies no savām pieļautajām kļūdām!

Zinātnes pienesums

Pirms sarunas piekodinājāt, ka par energokrīzes risinājumiem runājot, ir jāpiemin zinātne. Vai tas arvien attīstās, lai enerģija kļūtu arvien izdevīgāka arī patērētājam?

Par zinātniekiem runājot, mums jārunā par divām daļām. Viens ir tas, ko zinātnieki var izrēķināt, uzmodelēt, simulēt un pateikt priekšā valdībai un ierēdņiem. Mēģināt salīdzināt tos modeļus, kas veidojas, un pēc tam saprast, kurš ceļš Latvijai ir ejams. Modelēšana nenotiek tikai tāpēc, ka kādam nav, ko darīt.

Ir ļoti svarīgi saprast un panākt, ka neļaujam sevi ietekmēt tiem, kas lobē vienu noteiktu nozari.

Vienkārši paskatāmies, kas notiks, ja, piemēram, atnāks tie, kas vēlas būvēt sašķidrinātās dabas gāzes glabātavu jūrā un tālāk attīstīt to. Mēģinām saprast, kādi ir plusi un mīnusi. Tad saliekam kopā un modelējam, ko tas dos un kāpēc mums to vajag. Varbūt mums tas nemaz nav vajadzīgs tajā energobilancē, jo ir jādomā par rītdienu un aizparītdienu.

Es biju pavisam nesen konferencē, un viens no Bohumas Universitātes pārstāvjiem stāstīja, ka nav jābaidās ražot ar sauli un vēju vairāk, nekā mums vajag, nebaidāmies uzstādīt liekas jaudas, bet uzkrājam to, kas paliek pāri. Un tajā brīdī, kad nav pietiekami šī vēja vai saules, tad izmantojam uzkrāto.

Un šeit nāk iekšā tā otra zinātnes daļa, kas ir inovācijas. Eiropas kopiena nepārtraukti sludina konkursus, un teju katra otrā ideja šobrīd ir tieši par akumulāciju. Ļoti spēcīgs uzsaukums vienkārši par to, kā akumulēsim enerģiju. Uzreiz nāk prātā, ka tam jābūt kādam lielam elektroenerģijas akumulatoram, kam jāatrod vieta. Bet tagad tam ir pieci virzieni jau. Tā ir arī ūdeņraža ražošana, starp citu, un tā ir arī metāna ražošana utt.

Izvēlamies, bet neizvēlamies vienu no tiem virzieniem. Izvēlamies vairākus un lēnām attīstām, tad tiekam skaidrībā, kas ir mūsu!

To arī zinātnieki var izrēķināt, tas ir tas, kur tas zinātnieks ir svarīgs – inovācijām. Tas ir mūsu lauciņš, nevajadzētu baidīties no zinātniekiem. Un Saeimai nevajadzētu baidīties no zinātniekiem.

Latvijā valsts līmenī zinātni saredz kā būtisku komponenti energokrīzes risināšanā?

Jā un nē. Pirmkārt, Latvijai nav naudas zinātnei. Piemēram, mūsu institūtā lielākoties projekti ir starptautiski, to sadarbību un zinātni mēs atnesam caur tiem. Tas, kas būtu svarīgākais, ka būtu lielāka interese par tiem rezultātiem, un tad arī ar to ieviešanu ietu vienkāršāk. Mums tie projekti ir sadarbībā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un tad, kā to ienest mūsu likumdošanā.

Bet citās valstīs tā projektu ieviešana dzīvē ir vienkāršāka?

Mums ir viens projekts ar postsociālisma valstīm, tur ir Slovākija, Slovēnija, Čehija. Un viņiem ir līdzīgas problēmas – klauvēt pie ministriju un aģentūru durvīm, lai viņus sadzird. Bet rietumvalstis gan atšķiras.

Nākotne un Zaļais kurss

Vai jums ir kāda vīzija šobrīd prātā, kāda būs nākotnes mājsaimniecība tieši energopatēriņa jomā?

Latvijā dzīvo tiešām radoši cilvēki, kuriem patīk visādas jaunas lietas, bet esam nedaudz iesīkstējuši. Tagad katrs pats uz savas ādas varēs to pārbaudīt. Mēs esam uzsākuši kampaņu "Energovienoti", kur mēs gribam, lai katrai mājai būtu savs energopārvaldnieks. Stādieties priekša: mēs tam pārvaldniekam pateiksim priekšā, kas viņam būtu jādara, un viņš sekos līdzi, kas notiek mājā, kā tā samazina patēriņu. Ja šie energopārvaldnieki būs pietiekami aktīvi un atraktīvi, un tādi iedzīvotāji ir katrai mājai, tad brīdī, kad pārvaldnieks nokonstatēs, ka, piemēram, kādam visu laiku logi stāv vaļā, viņš pamazām ies pie šim iedzīvotājiem un mēģinās noskaidrot un risinās to jautājumu. Savukārt tam, kam ir auksti, tur atkal ierodas šis pārvaldnieks ar savu padomu, piemēram, paceliet tos aizkarus virs radiatora, atvelciet galdu vai skapi no radiatora, aizlieciet aiz radiatora kartonu, kas aptīts ar foliju...

Visi šie sīkumi ir būtiski?

Tas, ko māja var ietaupīt, neko būtisku ar ēku nedarot, tie ir līdz 35% Latvijā. To pasākumu ir ļoti daudz. Tāpēc energokrīze nākotnē mums atnesīs to izpratni. Protams, ir cilvēki, kam vienmēr būs slikti, bet es teiktu – tā arī ir tāda spēle, "kā es sevi savākšu".

Ja atgriežamies pie Eiropas konteksta, vai starp dalībvalstīm būs būtiskas atšķirības – vienas attīstītākas, citās lielāka atpalicība atjaunojamās enerģijas jomā?

Mums nemaz nevajag, lai citi par mums rūpējās, mēs varam paši. Tiklīdz mēs sakārtosimies ar atjaunojamiem energoresursiem, mēs jau būsim sevi teju nodrošinājuši. Mums ir lielās hidroelektrostacijas, mums ir saprātīga politika, un mēs neatbalstām tos, kas tikai grib kaut ko no valsts, bet ir, kas paši zina, kā rīkoties un attīstīties. Bet, par energoefektivitāti runājot, es esmu pašlaik ar dalītām jūtām. Es nedomāju, ka pasīvu māju pie mums būs daudz, jo tās ir ļoti lielas investīcijas. Tas ir optimizācijas uzdevums. Kas ir vienkāršāk – iepirkt vairāk enerģijas vai ieguldīt ļoti daudz līdzekļu ēkas izbūvē? Tāpēc, ja mums būs enerģijas pārpalikums, tad elektroenerģija būs lēta. Arī lielie siltumapgādes uzņēmumi nākotnē, es domāju visā Eiropā, strādās uz atjaunojamo elektroenerģiju. Citas Eiropas Savienības valstis, kurām ir savas ieguves, kā Polija, kurai ir akmeņogļu ieguves, – kamēr nebūs izdomāts, ko no akmeņoglēm vēl var ražot, un noteikti var ražot produktu ar augstu pievienoto vērtību, tad varētu būt, ka poļi saņemsies un pie tā strādās. Tāpēc tās valstis, kurām ir tie fosilo resursu ieguves avoti, tās mēģinās  saglabāt un atrast, kā to darīt. Bet tas neattiecas uz Latviju, jo mums nekā nav no fosilo resursu ieguvēm.

Vai līdz ar Krievijas karu Ukrainā ir mainījušās jeb mīkstinātas Zaļā kursa prasības šajā jomā?

Es pieņemu, ka Zaļais kurss kaut kādā brīdī mazliet atkāpsies ar prasībām, bet tas nebūs ilgāk kā kādus piecus gadus, kad tās prasības varētu būt mērenākas. Bet pēc tam atkal mēģināsim sakārtoties un iet uz klimata neitralitāti. Klimata neitralitāte tieši ir tas virzītājspēks, jo tie cilvēki, kas iepriekš par energoefektivitāti gandrīz nemaz nerunāja, šobrīd sāk jau par to domāt. Tā ir tā labā lieta, – tērēt enerģiju un resursus tik, cik vajag, un tajā brīdī arī samazinās siltumnīcefekta gāzu emisijas utt. Tā sistēma ir kopā, nevar no tās izraut vienu elementu un teikt, cik briesmīgi, ka tagad energoresursi ir tik dārgi un viss ir slikti. Nē, tagad ir brīdis sakārtoties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti