Bailes no tā, ka kopējie komunālie maksājumi rēķini pēc mājas renovācijas varētu palielināties, nevēlēšanās plānot savas finanses ilgtermiņā, kā arī vienaldzība pret to, kas notiks ar mājokli nākotnē – tie ir biežāk minētie iedzīvotāju argumenti, kāpēc
joprojām visai daudzi iedzīvotāji ir tik neieinteresēti vai negatīvi noskaņoti pret mājokļu renovāciju un to energoefektivitātes paaugstināšanu.
Eksperti vienlaikus uzsver, ka šobrīd ir nozīmīgs mirklis, lai viedokli mainītu
– pirmkārt, enerģijas cenas joprojām ir ļoti zemas, tāpēc šobrīd siltums veido krietni mazāku daļu no iedzīvotāju tēriņiem, nekā vēl pirms dažiem gadiem, un atlicināt naudu mājokļa atjaunošanai šobrīd ir vieglāk. Otrkārt – ekspertu teiktais liecina, ka aizkavēšanās kūtrākajiem Latvijas iedzīvotājiem ilgtermiņā patiešām var izmaksāt dārgāk.
Viens no iemesliem tam ir fakts, ka joprojām nav zināms, vai arī nākotnē ES turpinās energoefektivitātei piešķirt atbalstu, kurš nav jāapmaksā. Otrs - ne mazāk svarīgs - iemesls ir tas, ka, ņemot vērā attīstības tendences energoefektivitātē, kūtrākie patērētāji dinamiskajā nākotnes enerģijas tirgū var atjēgties gluži kā ar zirga pajūgu uz noslogotas ātrgaitas šosejas.
Plašākai sarunai ar Latvijas Radio par to, kāpēc ir svarīgi nenovilcināt mājasdarbus energoefektivitātē un kāds siltuma tirgus būs jau visai drīzā nākotnē, piekrita ES Enerģētikas ģenerāldirektorāta energoefektivitātes nodaļas vadītājs Pols Hodsons.
- Enerģijas patēriņš Eiropā rūk līdz ar vāju ekonomikas izaugsmi
- Līdz 2050.gadam visos mājokļos jābūt enerģijai, kas nerada oglekļa izmešus
- Centrālapkure būs arī pēc gadu desmitiem
Ieguldījumi ēku būvniecībā un remontā rūk
Latvijas Radio: Kāds ir šī brīža progress ES energoefektivitātes politikā, it īpaši mums, mājokļu sektorā, kurš ir tuvāk iedzīvotājiem un kurā politikas rezultātus bieži vien arī ietekmē paši iedzīvotāji? Vai starp ES dalībvalstīm šajā ziņā ir vērojamas būtiskas atšķirības, un kurām no dalībvalstīm veicas vislabāk un kurām veicas vājāk? Un, protams, kā Latvija šajā ziņā izskatās uz citu valstu fona?
Pols Hodsons: Eiropa kopumā šobrīd šajā ziņā sasniedz ļoti pārsteidzošu, labu progresu.
Mūsu mērķis ir panākt, lai līdz 2020.gadam mūsu kopējais enerģijas patēriņš samazinātos par 20% no tā enerģijas patēriņa apjoma, kas tiktu sasniegts tad, ja mēs nekādus pasākumus enerģijas efektivitātes jomā nesasniegtu. Jā, šo rādītāju gala enerģijas patēriņā mēs esam paspējuši sasniegt jau 2014.gadā.
No daudziem ekspertiem jau ir izskanējis viedoklis, ka šāds sniegums ir bijis iespējams, lielā mērā pateicoties tam, ka vairākus pēdējos gadus Eiropā ir bijusi vērojama visai vāja ekonomikas izaugsme. Diemžēl lielā mērā tā ir taisnība, it īpaši saistībā ar to, ka ļoti vērā ņemams enerģijas patēriņa apjoma samazinājums ir bijis vērojams rūpniecības nozarē – statistikas dati apliecina, ka galvenokārt tāpēc, ka ES rūpniecības uzņēmumi vienkārši ir samazinājuši ražošanas apjomus.
Savukārt mājokļu un ēku sektorā, kuru pieminējāt Jūs, ir vērojama gluži pretēja problēma. Kopumā pēdējo gadu laikā ieguldījumu apjoms ēku būvniecībā un remontā ir samazinājusies par aptuveni vienu trešdaļu.
Tomēr vienlaikus ir jāpiebilst, ka tās ēkas, kuras tomēr šobrīd tiek būvētas, ir ar ļoti zemu enerģijas patēriņu. Arī gadījumos, ja mājas tiek remontētas vai renovētas, mūsdienās jau ir kļuvis gluži pašsaprotami šajos remontdarbos iekļaut arī pasākumus, kas ir saistīti ar enerģijas efektivitātes paaugstināšanu. Tāpēc kopumā varam teikt, ka, lai gan daļa no ietaupītās enerģijas ES tiešām ir saistīta ar ekonomikas gausajiem attīstības tempiem, vienlaikus varam droši prognozēt arī to, ka, ekonomikai attīstoties straujāk, mēs redzētu arī labāku progresu tieši mājokļu sektora energoefektivitātes pieaugumam.
Vēl ir jāuzsver, ka labs progress ir sasniegts arī tādās jomās kā gaisa kondicionēšana un klimata kontrole, apsildes sistēmas, apgaismojuma sistēmas – arī tās vistiešākajā veidā ir saistītas ar ēkām.
Jāmin, ka iepriekš šajās jomās energoefektivitātes rādītāji nebija starp labākajiem, tāpēc varam teikt, ka ES politika un noteikumi ļoti lielā mērā tomēr ir palīdzējusi uzlabot kopējo energoefektivitāti un arī izskaust kritiskākos gadījumus.
Tomēr, ja mēs vēlamies vēl vairāk uzlabot mūsu sniegumu energoefektivitātes jomā, mums ir krietni jāpalielina tempi mājokļu sektorā, pievēršoties tieši pašu ēku konstrukcijām. Un nenoliedzami, ka mums šeit ir problēma. Ir jāuzsver, ka starp ES valstīm šajā ziņā īpašu izņēmumu nav – tā kopumā ir visas ES problēma, nav tā, ka kāda no valstīm ārkārtīgi izceltos pozitīvā vai negatīvā ziņā, nepietiekamas investīcijas mājokļu enerģijas efektivitātes paaugstināšanai ir vērojamas praktiski visās valstīs. Tiesa, ir gan jāmin atsevišķas ES dalībvalstis, kurā ir labas iestrādnes tam, lai šis investīciju pieplūdums energoefektivitātei varētu sākties – piemēram, Vācija, kurā ir šo investīciju finansēšanā ir iesaistīta valsts attīstības banka ''KfW''. Savukārt Lielbritānija ir sasniegusi vērā ņemamu progresu, ieviešot obligātas prasības siltumizolācijas uzstādīšanai mājokļos. Citas valstis vēl tikai mācās no šiem piemēram, un sasniegtais progress vēl nav tiks liels. Tomēr Baltijas reģionā zinu par to, ka notiek interesants darbs pie tā, lai publiskajam finansējumam mājokļu energoefektivitātes uzlabošanai tiktu piesaistīts arī privātais finansējums. Tā ir vērtīga pieredze, kuru arī es varu paņemt sev līdzi un rosināt arī tās pārņemšanu Baltijas valstīs.
Konkrēti Latvija – tā nav gluži zvaigzne, bet neatrodas arī gluži saraksta lejas galā, bet drīzāk gan ir pa vidu. Tiesa, precīzāk to būs iespējams pateikt februārī, kad mēs esam plānojuši publicēt Eiropas Enerģētikas Savienības pārskatu un arī pārskatu ar katras valsts sasniegto rezultātu analīzi un salīdzinājumu ar citām valstīm.
Izvēle starp to, ko var izdarīt tagad un to, ko varēs paveikt nākotnē
Runājot gan ar vairākām pašvaldībām Latvijā, gan arī ar namu īpašniekiem, ir nācies vairākkārt dzirdēt par kādu negaidītu problēmu – proti, nereti izrādās, ka to māju īpašnieki, kuri jau iepriekšējos gados līdzekļus ir ieguldījuši savas mājas renovācijā un jau ir daļēji savu īpašumu siltinājuši, vairs nevar saņemt ES atbalsta līdzekļus tālākai renovācijai. Tam par iemeslu izrādās apstāklis, ka plānotā renovācija vairs nespēj sniegt tik lielu enerģijas ietaupījumu, kā tas būtu gadījumā, ja nekādi darbi nebūtu veikti. Vai tā ir problēma arī citās ES valstīs, un vai ES atbildīgās institūcijas tai pievērš uzmanību?
Tā ir konstanta problēma, un tas ir arī mūžīgā grūtā izvēle starp to, ko tu vari paveikt jau tagad un šodien, vai arī gaidīt mirkli, kad vari, pieņemsim, saņemt kredītu jau pilnvērtīgai mājokļa renovācijai, lai paveiktu visu to, kas konkrētajam mājoklim patiešām ir nepieciešams. Jāatzīst, ka šai problēmai nav vienkāršu risinājumu, tomēr vismaz solis uz to ceļā būtu veidot mājokļa pases, kurās tiek, pirmkārt, reģistrēti visi nepieciešamie renovācijas darbi, kuri mājoklī ilgākā termiņā būtu jāveic. Otrkārt, tiek reģistrēti visi faktiski paveiktie darbi, un, treškārt, jāreģistrē arī plānoto darbu veikšanas pareizā kārtība. Jo, piemēram, apkures sistēmas pārbūve parasti būtu jāveic pēc tam, kad ir paveikta siltumizolācijas uzstādīšana – pretējā gadījumā pastāv risks, ka jūs izvēlēsieties pārāk jaudīgu siltuma sistēmu. Jāatzīst, šādu kļūdu esmu pieļāvis pat savā mājā. Tomēr kopumā tas ir jautājums par izpratni un informētību – šobrīd attiecībā uz mājokļiem situācija mums prasa renovāciju veikt jau biežāk, nekā tas būtu nepieciešams tad, ja energoefektivitātes pasākumi nebūtu jāīsteno.
Mums būs jāpārliecina cilvēki savas mājas renovēt biežāk un arī padziļinātāk nekā līdz šim. Tas ir jārisina, būtiski pārskatot visu pieņemto praksi, kā tiek veikti māju renovācijas projekti – būtu jāizvairās pārsteidzīgi veikt ieguldījumus tādos pasākumos, kuri sniedz ļoti būtiskus ieguvumus īstermiņa, vienlaikus nepadomājot, vai šos pasākumus nevar kombinēt ar citiem, piemēram, kapitālietilpīgākiem renovācijas darbiem. Tieši šādu, dažādas efektivitātes un izmaksu energoefektivitātes pasākumu saprātīga kombinēšana ir veids, kā panākt to, lai iecerētā renovācija kopumā būtu ekonomiski pievilcīga.
Tomēr vēlos uzsvērt, ka mēs vēlamies panākt, lai līdz 2050.gadam visi mājokļi spētu iztikt ar enerģiju, kura ir iegūta, neradot oglekļa izmešus.
Tomēr visiem soļiem, kas ir nepieciešama šī mērķa sasniegšanai, nevajadzētu gulties tikai uz mājokļu sektora pleciem un energoefektivitāti. Ir skaidrs, ka būtiski šī mērķa sasniegšanai ļoti būtisku ieguldījumu var sniegt arī enerģētikas sektors - elektroenerģija, kas ir ražota bez oglekļa izmešiem, piemēram, vēja elektrostacijās. Energoefektivitātes pasākumiem nav jāpaveic viss darbs vieniem pašiem!
Klientiem nākotnē ir jāspēj regulēt savu siltuma patēriņu
Mans nākamais jautājums, iespējams, ir svarīgāks tieši Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Nav noslēpums, ka Baltijas valstīs ievērojami biežāk nekā rietumvalstīs mājokļi tiek apsildīti ar centralizētu siltumapgādes sistēmu palīdzību. Kāda pēc Jūsu domām, ir centralizēto siltumapgādes sistēmu nākotne, ņemot vērā vairākus apstākļus – pirmkārt, netrūkst patērētāju, kuri vēlas atteikties no centralizētas siltumapgādes, otrkārt, arī energoefektivitātes pasākumi samazina siltuma ražotāju ieņēmumus. Šo tendenču iespaidā esošās siltumapgādes infrastruktūras uzturēšanas nasta kļūst smagāka? Vai centralizētajai siltumapgādei joprojām ir nākotne?
Jā, mūsuprāt nākotne joprojām ir! Mēs arī uzskatām, ka centralizētās siltumapgādes sistēmas joprojām būs nozīmīgs spēlētājs arī 2050.gadā, un veidos daļu no enerģijas apgādes, kura būs brīva no oglekļa izmešiem.
Tam ir arī vairāki ekonomiski un tehniski iemesli – pirmkārt, lielās apkures iekārtas kopumā pieļauj krietni daudzveidīgāka kurināmā, piemēram, dažāda veida biomasas lietošanu. Otrkārt, cīnīties pret kaitīgajiem izmešiem ievērojami vienkāršāk ir nevis 5000 mazās ražotnēs, bet gan vienā lielā ražotnē.
Papildus tam centralizētās siltumapgādes sistēmas ļauj plašāk izmantot arī tādas tehnoloģijas kā, piemēram, siltuma uzkrāšana, un arī patērētājiem operatīvāk reaģēt uz svārstībām tirgū.
Piemēram, klients, kuram ir gan pieslēgums centralizētajai siltumapgādei, gan siltumsūknis, varēs izmantot savu siltumsūkni tad, kad elektroenerģijas apgādes sistēmā būs pietiekami zaļās enerģijas, un pārslēgties uz centralizēto siltumapgādi tad, kad vējš nepūtīs un zaļā enerģija neražosies.
Tāpēc centralizētajām siltumapgādes sistēmām noteikti ir nākotne, bet ar vairākiem svarīgiem nosacījumiem – pirmkārt, tām ir nepieciešama nozīmīga modernizācija, un, otrkārt, tām ir jāmaina arī savi principi klientu apkalpošanā. Centralizētajām siltumapgādes sistēmām ir jāspēj nodrošināt klientam iespēju uzskaitīt un kontrolēt savu siltuma patēriņu. Papildus tam, nepieciešami arī ļoti nopietni pētījumi par iespēju piegādāt siltumu, izmantojot siltuma nesēju ar zemāku temperatūru.
Jāmin arī apstāklis, ka, pat ja mēs mājokļu sektorā pilnībā atteiksimies no enerģijas, kura rada oglekļa izmešus, fosilā enerģija joprojām tiks izmantota rūpniecībā.
Rūpniecībā joprojām būs daudz ražošanas procesu, kuros veidosies augsta temperatūra, bet vienlaikus, varam teikt, radīsies arī siltumenerģijas ar zemu temperatūru būtisks pārpalikums. Centralizētās siltumapgādes sistēmas ir ļoti labs veids, kā šo pāri palikušo enerģiju izmantot pēc iespējas lietderīgāk, neizšķiežot atmosfērā.
Bet tam visam ir nepieciešams tehnoloģiskais progress un arī progress pārvaldībā un pārdošanā.
Jā, runājot par centralizēto siltumapgādes sistēmu, mēs bieži vien raugāmies tieši uz siltuma ražotni, bet patiesībā dažkārt pat vēl svarīgāks jautājums ir siltuma piegādes infrastruktūra, cauruļvadi. Tieši tur nereti veidojas lielākie enerģijas zudumi. Bet jā, šis jautājums nav vienkāršs, jo ideālā pasaulē, izvirzot enerģijas efektivitāti par nozīmīgāko prioritāti, siltuma ražošana mājoklim vispār nebūtu nepieciešama. Tomēr reālajā dzīvē tam ir izmaksu barjeras, un mūsu iecerēto rezultātu mēs sasniedzam, kombinējot enerģijas efektivitātes pasākumus ar enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem enerģijas resursiem. Pilsētu centrālās siltuma apgādes sistēmas šajā situācijā joprojām spēlēs ļoti nozīmīgu lomu, savukārt mājokļiem, kas atrodas nomaļākās vietās, pieņemamāks risinājums varētu būt siltuma sūkņi vai individuāli biomasas apkures katli.
Izklausās, ka siltuma enerģijas nozares attīstības tendences ir daudzsološas arī elektroenerģijas sektoram?
Mēs domājam, ka elektroenerģijas patēriņš no kopējā enerģijas patēriņa nākotnē kļūs lielāks, nekā tas ir šobrīd. Jā, kopējais enerģijas patēriņš, redzot to, cik labus panākumus mēs gūstam šobrīd enerģijas efektivitātes jomā, noteikti samazināsies, bet elektroenerģijas daļa no tā noteikti pieaugs.
Tādās jomās kā, piemēram, siltā ūdens sagatavošana, apsilde, kā arī transports, elektroenerģiju izmantot ir vieglāk un arī efektīvāk, nekā lielāko daļu no citiem enerģijas nesējiem. Ir ļoti grūti iedomāties iespēju, ka mēs varētu padarīt no oglekļa izmešiem brīvu visu elektroenerģijas ražošanu, bet ir vēl grūtāk iedomāties, kā bez elektroenerģijas padarīt brīvu no oglekļa izmešiem siltuma apgādi vai arī transporta nozari!
