Lai arī šobrīd virknei Latvijas pārtikas ražotāju Krievijas tirgus ir slēgts, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra neplāno atteikties no ieceres par šoruden Maskavā plānotās izstādes "World Food 2014. apmeklēšanu. Plinti krūmos negrasās mest arī paši pārtikas ražotāji. Izrādās, gribētāju tajā piedalīties ir vairāk, nekā spēj uzņemt LIAA sagādātais stends.
Ik gadu aģentūra savā paspārnē ņem piecus pārtikas uzņēmumus, kuri vēlas iekarot Krievijas tirgu. Par spīti noteiktajām sankcijām un nestabilajai politiskajai videi šogad Latvijas stendā mēģinās saspiesties seši uzņēmumi, bet vairāk nekā 10 uzņēmumi uz Maskavu dosies, neprasot valsts atbalstu.
Ja pagājušajā gadā Latvijas uzņēmumi kopumā eksportēja produkciju vairāk nekā 10 miljardu eiro vērtībā, 11,8% no šīs produkcijas tika eksportēta uz Krieviju. Mēs runājam par 1,1 miljardu eiro eksportu uz Krieviju, savukārt embargo skar tikai 50 miljonu apjomu pret pagājušā gada rādītājiem, kas ir tikai 5% no kopējā preču klāsta. Tāpēc mēs nevaram pret pārējiem uzņēmējiem nodarīt tādu skādi, kā pašiem pievienoties embargo un nepārdot citu produkciju, kas nav pakļauta sankcijām. Tā būtu muļķība,” vērtē Ozols.
Tiesa, Krievijas asās domstarpības ar Rietumiem, kas varētu novest pie jauniem tirdzniecības ierobežojumiem, Latvijas pārtikas ražotājiem liek steigšus meklēt gan rezerves noieta tirgus. Par tiem varētu kļūt Baltkrievija, Azerbaidžāna, Kazahstāna un citas bijušās PSRS valstis. Paralēli tam uzņēmējiem jāmeklē noieta iespējas citviet. Tam jaunu grūdienu dos vakar valdības piešķirtie pieci miljoni eiro jaunu tirgu meklējumiem. Pēc Ozola teiktā, šī nauda ļaus ne tikai meklēt jaunus tirgus ar aģentūras pārstāvniecības spēkiem, bet arī algot īpašus ekspertus, kuri strādās ar tirdzniecības tīkliem, meklējot Latvijas preču noieta iespējas.
Tikmēr eksporta menedžmenta kompānijas "Exportea" valdes loceklis Martins Zemītis uzskata, ka līdz šim Latvijas uzņēmēji, cenšoties pārdot produkciju ārvalstīs, nav pildījuši mājasdarbus.
Mēs ejam pa mazāko pretestības ceļu. Mēs domājam, ka krievu valodu zinām, mēs tur ieradīsimies un viss notiks. Bet gudras grāmatas saka, ka eksports ir kā maratons, un tā ir zināma ekonomikas zinātnes nozare, kurai ir savi likumi un kārtība,” norāda Zemītis.
Viņaprāt, Latvijas pārtikas ražotājiem jācenšas ielauzties Āzijas un Tuvo Austrumu tirgos, kas ir apjomīgi un maksātspējīgi. Vēl jo būtiskāk - tur Latvijas un citu Eiropas pārtikas ražotāju izejas pozīcijas aizvien ir vienādā līmenī. Taču, lai to paveiktu būtiski jāmaina domāšana un nereti jāiet smagākais ceļš.
Es teiktu, ka pirmām kārtām tas ir kvalitatīvāks mājasdarbs, vietējo speciālistu piesaiste, tā ir mūsu produktu pielāgojamība un pielāgošana konkrētajam tirgum. Tad, kad mēs ierodamies šajā tirgū, tad mēs sakām - mēs zinām, ko jums vajag. Mēs esam radījuši produktu jums, nevis mēģinām pārdot to, ko esam saražojuši, bet mēs esam sapratuši jūsu vajadzības, tradīcijas un mentalitāti un tikai tad tirgus novērtēs, ka mēs esam izdarījuši mājasdarbu un atbilstoši viņu vajadzībām, tradīcijām un kultūrai radījuši produktu,” analizē Zemītis.
Lai to paveiktu, jāpiesaista augstas raudzes eksperti, kuru pakalpojumi nemaksā lēti. Šobrīd šādu pieeju veiksmīgi izmanto zivjrūpnieki, taču liela daļa pārtikas ražotāju aizvien ir viensētas saimnieki un savu šauro biznesa interešu vārdā nespēj kooperēties ar citiem nozares uzņēmumiem.
