Pēckrīzes periodā Latvijas ekonomikā par galveno dzinuli kļuvusi uz eksportu vērsta ražošana, nomainot iepriekšējos gados dominējošo iekšējo patēriņu. Eksperti gan brīdina, ka, lai arī izaugsme panākta uz ražīguma pieauguma efekta, joprojām tajā dominē lēta darbaspēka izmantošana.
“Ir nepieciešams ekonomiku pārorientēt uz tādu, kura būtu ar augstāku produktivitāti un ražotu augstāku pievienoto vērtību, bet tas ir ilgtermiņa darbs. Būtiskākais būtu piedāvājuma maiņa izglītībā, lai mēs sasniegtu tos mērķus, kādi ir nepieciešami izaugsmei,” saka Ekonomikas ministrijas pārstāvis Oļegs Baranovs.
Lai arī pēdējos gados valsts būtiski mainījusi finansējumu, stimulējot studentus vairāk apgūt eksaktās zinātnes, aizvien nepietiekošs ir to cilvēku skaits, kas pēc pamatskolas absolvēšanas turpinātu mācības arodskolās. Zīmīgi, ka 20% no vispārizglītojošo skolu beidzējiem tā arī neaiziet uz augstskolām un galu galā neiegūst nekādu profesiju.
“Es domāju, ka tieši arodskolas un šie 20% - vai tie ir 20-22%, vai 19%, - tā ir rezerve, uz kuru ir jāstrādā. Es domāju, ka tā ir rezerve, kas var būt kvalificēts darbaspēks,” tā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš (ZZS).
Eksperti norāda, ja situācija izglītībā būtiski nemainīsies, Latvija var nonākt vidēju ienākumu slazdā ar lēnu ekonomikas izaugsmi. Tam, kādu attīstības ceļu iet, izšķirīgie būs nākamie četri gadi.
